nekad nebūtu iedomājusies, ka čolka ir kaut kas tik ievērojams, bet fakts uz sejas – vjetnamā manu čolku kom(plim)entē vienā laidā
puikas un meitenes, opīši un omītes, ar zīmēm un ar vārdiem, i pa gabalu, i pienāk klāt un pieplikšķina plecam un parāda un pasaka
hoianā tirgus zaķi, kuriem bija jāpiegādā mums uz mājām pirkumi, mūsu štābiņu nevarēja atrast (un arī nebija jāatrod, viņu nevar atrast, tikai piezvanīt, lai nākam ārā uz lielā ceļa) un apstaigāja rajona homestays, prasot tur pēc the girl with the hair
un tur tak zināja, par kuru girl with the hair ir runa, lai gan mani tajā homestay bija redzējuši akurāt vienu reizi uz piecām minūtēm!