|
Dec. 8th, 2016|11:48 am |
tās dienas iet virpulī, laiks ir melnais caurums, bet vakar bij tāds jauks brīdis, kad pēc garas, pilnas un smagi virpuļojošas dienas es vakarā iznācu no nepiedienīgi skaistā nupat atklātā jaunā divdesmitā gadsimta un vikas fomenko rotu izstādes (ejiet apskatīt) un brokastīs apēdu karamelizētu čiekuru tā es pārgurumā un ar čiekuru mutē gāju uz vegānu restorānu, kur ēdu vegānu picu (ar sieru un desu!) un klausījos prozu – vienu pieklājīgu stāstu, vienu pavisam brīnišķīgu elegantas formas stāstu, un vienu garu onelineru kolekciju no žurnālu dadzis priekšpēdējām lappusēm, tāds facepalm, ka pat tajās vietās, kuras bija tiešām smieklīgas, bija drusku kauns smieties (svenu un konsti nokavēju)
|
|