saucas "nogājām uz to, kā nav" (tas, kā nav, ir viens alus, because there's no such thing as viens alus, kā mēs zinām)
mēs esam vieni lisabonā, vieni draugi ir, kā vienmēr, izbraukuši, ar citiem draugiem ir strelka nākamajā dienā, vēl ar citiem aiznākamajā, tātad esam vieni lisabonā, noejam uz mūsu ierasto vietu uz to, kā nav, tīri pēc gara ceļa un pirms gulētiešanas
un nekavējoties sāk garām figurēt dažādas kompānijas ar tiem dažiem draugiem, kuri vispār atrodas pilsētā
pirmajam vilnim mēs vēl neļāvāmies, bet otrais vilnis mūs aiznesa
ienesa vietējā depo (tikai aptiekas izmērā), kur notika vietējās 20 minūtes slavas, kur saimnieci pierunāja mūs ielaist bez maksas, kur iekšā var pīpēt (es biju aizmirsusi, kā tas ir), kur spēlēja ārkārtīgi mīlīgi slikta grupa, basists lažoja tā, kā laikam cilvēki lažo tikai pirmajā koncertā, tas bija tik jauki
un uz pēdējo to, kā nav, kā arī uz nelielām pirmsmiega uzkodiņām, vilnis ienesa mūs nakts beķerejā, man kūst sirds no tādām vietām, jo cilvēkam taču naktī pienākas ieēst kādu bulciņu, tas ir tik pašsaprotami, un tur ir alkohols, bet tā nav dzertuve
un ielas visu nakti ir pilnas cilvēku, pat tā, ka dažam labam kvartālam ātrāk ir apiet apkārt, nekā iziet pa taisno cauri, un pavisam mierīgi var paņemt vienā krogā to, kā nav (apmēram pēc pusnakts to pārstāj pasniegt stikla traukos, dod tikai plastmasā), rāmi tukšojot aizfigurēt līdz nākamajai vietai, paņemt nākamo to, kā nav, un tā apdzīvot visu rajonu
lapsiņā jau nu neiekāpām, bet tuvu, tuvu
mīļā, mīļā lisabona