ceturtdienas vakarā aizbēgām uz pļaviņu, turklāt tik agri kā vēl nekad
paspējām ierasties gandrīz pirms tumsas un gandrīz pirms lietus
mērķtiecīgi un saskanīgi iekūrām ugunskuru ar pirmo piegājienu (#visstādslepns)
uzslējām saulsargu (#aronija) un visu lietaino nakti pirmšķirīgi novombatējām
garš stāsts īss, pirmšķirīgi novombatējām arī visas pārējās dienas un naktis
piektdienā mazliet apmeklējām civilizāciju – bulanžēriju, pētertirgu (kā man patīk mazāku pilsētu tirgi rudeņos, jopcik) un muzeju, kurā gājām uz vītoliņu, bet aizgājām uz vasiļjeva kostīmiem un vēsturi un, kā vienmēr, mazdrusciņ penkoka (un vēl mūs ļoti centās pārliecināt, ka jāpaliek uz līvu izstādes atklāšanu, #krīpīšit)
pēc pirmās nakts arī lietus atstājās, un vispār šitik vēlu braukt uz pļaviņu ir labi un pareizi – nav vairs ne odu, ne dunduru (labi, ērču šogad bija neparasti daudz, as in katram pa vienai, bet tās mēs aplasījām, pirms paguva piesūkties)
ir pilnīgi skaidrs, ka mēs varam izdot pavārgrāmatu "how to cook fucking fine food in the wilderness", jo arī fine dining mums bija pirmšķirīgs
jūra vissiltākā bija vakaros ap saulrietiem, no kuriem mēs nenokavējām nevienu, ar dedlainu ievērošanu arī viss kārtībā
jo latvietim praktiskajam taču ir svarīgi zināt, kāds rīt būs laiks (ne jau romantiski dzirkstošo dzert mēs tur gājām, tas ir smags darbs, ja)
iedomājieties, nākamgad pļaviņai jau desmit gadi