reizi miļōns gados nobraucām uz tallinu (ja precīzi, es reizi desmit, kicīšs reizi divdesmit piecos)
tur ir tik brīnišķīgs hipsteru kvartāls telliskivi, atliek tikai skaudībā noelsties – tāds vefa un andrejsalas hibrīds, tikai funkcionējošs un ar prastu ģentrifikāciju neuzmests (taču dārgs, bet, kā jau usne savulaik teica, hipsteriem ir gaume UN nauda)
un ļoti, ļoti apmeklēts, f-hoonē galdiņu dabūt pēc diviem brīvdienā jau ir nereāli, un jebkurā no terasēm un āra kafenēm (un to tur netrūkst) pēcpusdienā vēl varbūt ir kādas brīvas vietas, bet vakarā jau adatai nav kur nokrist
tā kā negribējās uzprasīties paziņām uz naktsmājām (bet draugi visi ir tartu), nobukojām apmēram pilsētā pēdējo jēdzīgo airbnb, kurš izrādījās kolosāls atradums
kicīšs gan teica, ka saimnieks izskatās pēc serial killera, un izrādījās, ka dzīvo viņš arī tāpat – studio jaunajā projektā, pilnīgi sterils, virtuve pilnībā balta, ieskaitot arī indukcijas virsmu un ūdenskrānu, mēbeles precīzi divas, gulta (viltīgā nišā ieslēpta) un dīvāns, neviena krēsla vai galda, skapī trīs krekli (un tā ir viņa pamatdzīvesvieta), pie sienas viena liela pelēka glezna, nu tāds androīda štābiņš, kur apsēsties un gaidīt, kad varēs no rīta atkal iet ārā un izlikties par cilvēku
bet ērts un patīkams, un desmit minūšu gājienā uz vienu pusi ir telliskivi un uz otru tikpat – toompea (mēs gan vecpilsētā vispār ne soli nespērām, hipsteru rajons paņēma visu laiku un uzmanību)
starp citu, hipsteru rajonā bija patīkami, ka latviešu produkti un dizains ir cieņā – veloveikalā prominentā vietā ērenpreisi, craft beers krogā ir valmiermuiža (kuru cilvēki arī dzer), un apkārt staigā cilvēki one wolf krekliņos
apmeklējuma iemesls, jūs uzminējāt, bija festivāls
tāds maziņš, bet negants – ar zviedru joy division vai tomēr drīzāk new order viagra boys, maniem mīļajiem les attitudes spectrales no rīgas, japānieti kirilolu ar pilnīgi pārpasaulīgu rīkli, un st. cheatersburg, kurus jūs redzēsiet labādabā, bet, ja jūs jautājat man, nav vērts, tāds pops, kurš vismaz izskatās smieklīgi, tāda kapela "linards un andrejsalas zēni"
viss, atskaitot pēdējos, bija katrs savā veidā no-bullshit, gluži kā festivāla organizators – tumšādains brits, kurš jau gadus desmit vismaz dzīvo tallinā un rīko pasākumus tikai un vienīgi ar muzonu, kas viņu interesē, jūs varbūt viņu atceraties no tās reizes, kad magik markers bija rīgā
mājupceļā izmantojām arī tallinas plašās šopinga iespējas, piestājot pie veikala, kurš rīgā aizvērās, bet tallinā joprojām ir dzīvs un spārdīgs, un tur var dabūt smaržas ar sirsnīgo nosaukumu death and decay – ja jūs jūtat, ka kaut kur kāds smaržo pēc satrūdējušām maijpuķītēm, tā esmu es (kad atcerēšos nāvi un iznīcību ne tikai nolikt plauktiņā, bet arī uzpilināt uz sevis, jo vispār biju pārstājusi lietot smaržas, viņas visas nelāgi ož)