susurinhu portugāles daidžests "mūsu slīpmašīnai maigi iestatījumi" (c) bārbala (vispirms vispār uzrakstīju (b), varbūt ar to arī būtu pieticis?)


festivāls:
festivāls, nu festivāls bija milzīgs, mēs tajā necentāmies neko daudz pagūt, jo teiksim izpārdotajās dienās, un tādas bija divas no trim, nemaz nebija tik viegli slaistīties starp skatuvēm
ar visu pirmās festivāla dienas garumā līdz pusvienpadsmitiem vakarā izstiepto bagāžas drāmu (kas izrādījās vēl tikai ziediņi), paspējām uz lielu daļu pixies seta, jūs jau zināt, ka kopš otrās kimas atlaišanas man vairs nav siltu jūtu pret melno frenku, taču šoreiz tomēr pavilka, varbūt viņam nu jau ir mazliet mazāk pohuj uz cilvēkiem, nu un chemical brothers aplūkot bija ļ. labi (tieši aplūkot)
citās dienās redzējām tame impala, pie kuriem peer pressure ieprešurēja dažus desmitus kukuragā sēdošu meiteņu flašot krūtis, ļifonos ietērptas un neietērptas (tajos jūsu festivālos tā parasti notiek?), dievišķos radiohead (nebīstos šī vārda, un vispār ir tik dīvaini tagad saprast, ka manu pirmo radiohead koncertu tik ļoti aizēnoja mans pirmais mbv koncerts, ka es par to vispār cibai neesmu neviena paša vārdiņa izstāstījusi, atvainojos), un tad beidzot pēdējā dienā nostājāmies kā ķipji pie otrā lielā steidža un pēc kārtas nolūrējām praktiski visu – tur bija tuksnešroks calexico ar vienu no pasaulē iedomīgākajiem nefrontmeņiem, hosē gonzāless ar visiem saviem diviem slavenajiem koveriem, portugāļi paus, lielisks teknō fōrtets, madonna on crack jeb grimes (kura neļāva aiziet uz m83, starp citu), un ratatat (atrast jubilāru pie arcade fire tajos tūkstošos bija neiespējami, tāpēc no cars go noklausījāmies pa gabalu)
fun fact, unrelated: mana krustmeita radiohead koncertu apmeklēja jau pusgada vecumā, esmu lepna krustmāte



nefestivāls:
nefestivāls vispār arī bija festivāls, jo pēcfestivāla svētdienā mūs iepakoja poršā un veda uz dzimto pilsētu setubalu izbraukt pa upes deltu līdz okeānam ar katamarānu, un ne jau tādu kājminamu uzparikti, kādu mēs pazīstam no rīgas kanāla, bet party boat uz piecdesmit cilvēkiem, kur var zvilnēt tīklos virs ūdens pie ne pārāk labas deju mūzikas, kuru gan glāba radio žoāo, kurš pie visām sliktākajām dziesmām skaļi fantazēja klipus ar mani galvenajā lomā, un tam par godu mēs radio žoāo pārdēvējām par mūzikas video kanālu žoāo, un pie pieticīgās arrabidas klintsmalas pils, kurā savulaik no pasaules slēpās žaklīna kenedija (ja kas, pils ir pārdošanā par 50 miljoniem), mūs izlaida jūrā peldēties
katamarānam gan drīz nācās steigties atpakaļ uz sauszemi, jo tas bija vakars, kad visa portugāle pielipa pie televizoriem, nu, to jūs paši redzējāt, kristīne un taurenītis, un pēc tam visa portugāle jandalēja visu nakti, oi kā portugāle jandalēja – setubalā ielās ar sirēnām izbrauca ugunsdzēsēji (nē, nekas nebija jādzēš) un ātrie (arī neizskatījās, ka ved pacientus), lisabona jandalēja līdz rītam
bet bija brīnišķīgi skatīties finālu krastmalas restorānā pie pasaulē svaigākajām zivītēm ar portugāļu ģimeni trijās paaudzēs un paplašinātu draugu pulciņu
vidējās paaudzes meitenes vispirms paziņoja, ka vispār viņas par futbolu neinteresējas un sēdēs ar muguru pret lielo teļļuku, un pēcāk bija lielākās kliedzējas, jaunākās paaudzes meitenes ir pa pusei francūzietes, aiz kam sākumā bija par franciju, līdz kamēr izlēma, ka klatenburgs pietiesā francijai, apvainojās un bija par portugāli, viņu vecmāmiņa vispār bija iznākusi no mājas tikai tāpēc, lai noskatītos futbolu (nu labi, un arī lai apsveiktu dzimšanas dienā dēlu, manu visumīļo portugāļu kolēģi, par kuru ir pierakstīta pilna ciba)



nedienas:
diemžēl nedienas te nav gaumīgs pretstats dienām, bet gan tāds list of unfortunate events ar mazītiņu trilleri
tātad nākamajā dienā pēc fināla, ne pārāk agri, ne pārāk vēlu, mums bija jālido ārā no lisabonas
brīdī, kad mums bija jāierodas lidostā, tajā nolaidās seleção (ko mēs aplūkojām no droša attāluma)
pirms jūs sākat skaust, man jāteic, ka drošvien tieši tāpēc no lisabonas mēs pacēlāmies kādu pusotru stundu vēlāk
un tas pie savienojuma laika amsterdamā 45 minūtes
aiz kam liels bija mans pārsteigums, pie nolaišanās ieraugot pie pretējā termināļa stāvam ērboldrika zaļo asti
šitā skrējusi pa lidostu es točno nebiju nekad (jā, mija&dūriņ, pat toreiz bangkokā), naskā solī no mid-b uz c16 (cik labi, ka amst var jau no ārpuses labi redzēt nekādi nešifrētu geita numuru)
nu, c16 atrodas pašā gaiteņa galā, uz visām pusēm stiklots, var labi redzēt, kā tava lidmašīna rāmi ripo uz skrejceļu, tevi nesagaidījusi
un te sāka birt domino rinda, kur katrs kauliņš atsevišķi it kā nekas nav, bet beigās ir normāls salūts
salūta rezultātā pavadījām jautru nakti hārlemas novada šosejmalas viesnīcā, kuras mauriņā dzīvo trušu ģimene – divi lieli un trīs mazi (pirmo ieraugot, es goda vārds domāju, ka tā ir skulptūriņa zālienā un tāda ir holandiešu humora izjūta), iepazinos ar ārkārtīgi jauku un izpalīdzīgu lidostas praktikanti, kura nekautrējās saukt pagraba džekus par āshōļiem (bija par ko, ja kas), un bagāža joprojām ir pazudusi bez vēsts, pie kam "bez vēsts" šoreiz nav eifēmisms
vispār laikam sanāk, ka mani maķenīt dramatizētie jociņi a la "mana bagāža ir pavadījusi vairāk laika amsterdamā nekā es lisabonā" vairs it nemaz nav pārspīlēti
tā nu vakar es septiņos no rīta ēdu angļu brokastis holandē, septiņos vakarā vingroju uzvaras parkā rīgā, pa vidu maucu pa taisno no kuģa uz balli nē bet pie virpas, jo es taču tagad esmu fabrikas meitene, un tagad jau tas viss ir kā sapnis, ja vien tas čemodāns nebūtu apmeties uz dzīvi skiphōlē
es jau teicu, ka to čemodānu vispār paņēmu tikai tāpēc, lai aizvestu visumīļajam kolēģim kandžu?