sērijā "ar ko vēl es jūs varētu nogarlaikot līdz nāvei" – par šmotkām un frīlancera dzīvesveidu ar sportiskām blaknēm
klasisko stereotipu "augu dienu pidžamā" mēs jau tā kā būtu apskatījuši, bet varam arī īsumā vēlreiz – pidžamas man tupa nav
nēnu kam nav gadījies agra rīta konferenčzvanā piedalīties vēl no migas, tātad neapģērbtam, bet es tomēr mājās nestaigāju pliks, un te matemātika ir vienkārša: "gribas foršas šmotkas" + "es nekur neeju" = "jānēsā tas jauno latviešu dizains mājās" (starp citu, mattildes.lv kazlēna vilnas pončo ir pēdējā laika labākais pirkums, nepieklājīgi dārgs pat brutālajā izpārdošanā, bet ar tādu principā nav vajadzīgs vairs nekāds siltais apģērbs vispār mūžā)
bet tagad man ir jauna problēma – ja es vispār eju ārā no mājām, tad es eju vingrot
stiprinu raksturu, gatavojos "я девочка, я хочу платье" čanelēt ekskluzīvi uz sporta precēm, jo reāli jau man neko citu nevajag
nopūta, žesc