es arī biju salacgrīvā
mana misija tur bija notulkot brīnišķīgo jaunāko mūdisonu svētdienas rīta paģirainajām sejām (ja kāds nav redzējis, jums jāsteidzas uz lielo videonomu, jo šo filmu ir jāredz visiem, kam kādreiz mūžā ir bijuši trīspadsmit gadi)
no lineupa mani tā īpaši neinteresēja nekas, ja nu vienīgi grupa, kuri paši par sevi saka tā – mēs kā latvijas hokeja izlase, visiem patīk, bet spēlēt nemāk (nu, kas tā ir par grupu?)
bet tā kā pārāk lielu daļu sestdienas pavadīju, gatavojot filmu (fuck the rūpīgums, vai ne), salacgrīvā mani gaidīja neliels pārsteigumiņš – kinoorgu zaķis, pie kura glabājās manas aproces, bija vakarā paņēmis vagu un izslēdzis telefonu, aiz kam mēs visi tādi skaidrā un tīrās zeķēs un tīriem matiem, ar līdzpaņemtajiem ričukiem atbraukuši pret milzīgu nepazīstamu cilvēku straumi pa pārsteidzoši agresīvu piefestivālētas mazpilsētas taksometru satiksmi, aizraujoši pavadījām laiku pie festivāla ieejas, vērojot joprojām tās pašas nepazīstamo cilvēku straumes un salīdzinot tās ar tiem festivāliem, kādus mēs parasti apmeklējam, un fantazējot izsmalcinātus atriebības veidus
pēc tam ļoti gribējās līdz vēlam rītam dzert balzamu ļoti jaukajā dārzā, kurā līdz ar dažiem citiem festivālu pensionāriem bijām apmetušies (ārkārtīgi vēlīgs un viesmīlīgs saimnieks, un dārzs pilsētas pretējā galā festivālam, kas ir ļ. labi, īpaši, ja ir savi līdzpaņemtie velosipēdi), bet nācās valdīties un jau pie rītausmas likties gulēt, lai uz nepiedienīgi agro seansu galva būtu darba kārtībā
braitsaids seansa nepiedienīgajam agrumam bija tāds, ka sākt piepist mūli varēja jau ap to laiku, kad festivāls vēl tikai sāk mosties, bet tu jau esi viss tāds labi pastrādājis, un šajā sakarā arī mans festivāla galvenais hailaits, rīgas šampanieša bārs, kurā ir brīnišķīgi draudzīga apkalpošana un no pusvārda saprot dzīves pamatvajadzības – ja cilvēkam vajag pudeli auksta bruta, tad viņš dabūs pudeli auksta bruta, un tā visu cauru dienu
muzikālajā ziņā īsti nebija, kur piesiet sirdi, lai gan mēs ar rīgas dīvu visu dienu apzinīgi defilējām no skatuves uz skatuvi uz skatuvi uz skatuvi, kur brīžam varēja aplūkot patiešām galaktiska mēroga sūdu, bet pret vakaru visu izglāba st. vincent – viņai tomēr ir tik kruts dīvas un panka balanss
toties svētdienā daudzo nepazīstamo cilvēku vietā bija beidzot parādījušies arī pazīstamie, kurus satikt ir jauki un patīkami
vienīgi viņi visi bija sadalījušies divās totāli nevienlīdzīgās grupās ar attiecīgi pilnīgi pretējiem uzvedības uzstādījumiem – tie, kuri vakarā vedīs visus mājās, un tie, kurus vedīs
nu un vēl tas taču ir fešona festivāls, vai ne? par fešonu varu teikt tikai to, ka tā bija sliktāko vanziju parāde (nēnutiešām, neesam taču izolēti no pasaules, varam dabūt visu, bet salacgrīvā nudien bija nolasījušies vienvienīgi leopardi un zebras)
paldies par uzmanību, studijā bija festivālu ziņas ar rasbainieku