ir atlikušas kādas 20 ar mazu astīti stundas, līdz mordoras pakājē ievelsies pārvadātāju brigāde
wizardry roomā ir noticis acīmredzamais neticamais – tur faktiski viss jau ir gatavs pārvākties
bet kamēr kicīts krāmēja acīmredzamo neticamo, es vai nu strādāju, vai jutos slikti (un strādāju), aiz kam esmu paspējusi tikai glīti salikt vannas istabu kastē ar uzrakstu spirits&wine (vienpersoniski iebalsoju šo par labāko pārvākšanās kasti ever), un piekrāmēt kādas 7 kastes grāmatu, kas nav baigi daudz
kastu vispār ir biedējoši maz, visi mani gājieni uz rajona parastajām un jaunajām kastu vietām ik dienu sarunāt, ka rīt kastes pieturēs un nemetīs ārā, ir beigušies ar to, ka viņas tomēr saplēš un izmet un sola pieturēt rīt, un rīt atkal viss sākas no gala
pilnai laimei rita vienā no tukšajām kastēm tikko pievēma
mēs jau neesam tā vieglā ceļa gājējiņi, bet nu tagad es ilgi, ilgi, ilgi negribēšu pārvākties
ar visu to, cik pēdējos pāris gados šis process mums ir streamlainots, jo pārvākušies esam vidēji reizi gadā, es tagad gribēšu apsēsties dārzā kā ķipis un sēdēt mūžīgi
visiem tiem, kuri laipni piepišas "a ko jūs tik bieži pārvācaties", te būs mana presrelīze:
jā, es arī domāju, ka mordoras pakājē dzīvošana būs ilga un laimīga, bet kad atklājas tādi nelieli sīkumi kā kaimiņu notecināta pūstoša siena, un citu kaimiņu tabora sarunas pie brokastgalda un arī četros no rīta keksiņus cepot mūsu guļamistabā ir dzirdamas tik labi, ka var pat saprast, ko tieši viņi tur runā, un kā uz burvju mājiena atbrīvojas dzīvoklis (un dārzs!), ar kuru esmu mēģinājusi saošņāties jau piecus gadus, nu pasakiet man, jūs nepārvāktos?