es saprotu, ka šis žurnāls pēkšņi ir 2007 all over again, rasbainieks pirmo reizi internetā rīgā ar velosipēdu, bet tāda nu ir mirkļa stuktūra šajā pēkšņi tik brīnišķīgi velobraucamajā ziemā (kaut nu turētos, kaut nu turētos, nenoskaudiet lūdzami)
gadu ar astīti nebiju ar āgenskalna iemītnieka regularitāti slīpējusi vanšu tilta – skolas ielas veloceliņu, un nu tie laiki ir galā

katra diena apliecina, ka šī dzīve ir kā (skuzējiet) šūpoles
agregātstāvoklī "līgo līgans laineris" jeb "tikai nelieciet man izpildīt asus manevrus", tobiš apkrāvies ar pārtiku nedēļai un uzņēmis vistaisnāko trajektoriju uz mājām, uzrāvos uz taksistu, kurš tā vietā, lai padotu biš atpakaļ nost no veloceliņa (un optionally varbūt arī atvainotos) un palaistu izbraukt, izkāpa no mašīnas un sāka ļoti rupji lamāties
(šī vispār ir tēma, kas mani globāli skumdina, ja godīgi – cik nelabprāt pie mums daudzi nevis labo savas kļūdas, bet agresīvi tās aizstāv, te līdz civilizētai sabiedrībai vēl kāds strēķītis ejams)
bet nu labi, dispečere viņa vietā atvainojās
un kalpaka bulvāra krustojumā redzēju neticamu un sirdi sildošu skatu – tur, kur parasti korķu laikā auto cieši sastājas uz gājēju pārejas un veloceliņa, lai jau tie gājēji un velosipēdisti spraucas cauri kā māk, šodien abās joslās mašīnas padeva atpakaļ, lai atbrīvotu pāreju un celiņu, kad bija skaidrs, ka nepaspēs pārbraukt pirms gājēju/velo zaļās gaismas, zolīdi un iejūtīgi, un uzreiz sirdī dzied pavasaris