taivāna mums atvērās un mēs taivānai atvērāmies visnotaļ ģeometriskā progresijā, nu jau esam pavisam sadraudzējušies
jau vecgada vakarā izejot ielās bija silti un patīkami – tagad mēs zinām, ka kritiskā robeža starp "nosalsim beigti" un "eu, var dzīvot" ir tieši starp 14 un 15 grādiem
taipeja pirmajā janvārī arī vairs nelikās nemaz tik sūdīga, jo uzspīdēja saule, mēs aizgājām vērienīgā jaungada šopingā, ēdām arvien labāk (mums ar ķīniešiem nav 100% pa ceļam, bet kuš, nesakiet taivāniešiem, ka viņiem ir kāds sakars ar ķīniešiem) un uzbraucām 91. stāva atvērtajā platformā paskatīties uz to visu no augšas (skaibāra tur pārmaiņas pēc nav, bet vai tad mums balzamiņš nebij līdzi)
nu un tad mēs pārbraucām uz kaušungu dienvidos, kur ir savi cilvēki, un tagad tātad mēs ar taivānu esam labākie draudziņi, laiks ir tāda laba silta latvijas vasara, uz +24 dienā un +20 naktī, mijas draudzenīte mūs ved uz visām savām mīļākajām vietām, no nūdelēm līdz mikrobrūvētavām, viens franču ceļotājs ar longbordu padusē uzstājas ar vieslekcijām par dzīvi, viss ir garšīgs, un pat uz saulrietu boldrikpelēku smilšu bīčā kaut kādā brīnumainā kārtā paguvām, turklāt divreiz vienā dienā
bet vispār es tikai vēlējos jums darīt zināmu, ka jūrzvērērijā mūs apkalpoja taivāniešu unpijs, goda vārds

akkunks dārgie draugi kā mums šodien gāja
operācija ы jeb brauciens uz vienu netālu mazu saliņu sākās ar drāmu stacijā pie autobusu biļetēm
kura atrisinājās tā, ka kasiere mums atsūtīja novērošanas kameru video un mēs varējām atrast, kur tieši tā viena biļete bija palikusi
iedomājieties, jūs aizejat teiksim rīgā centrāltirgus tunelī pie šaubīga kioska nopirkt biļeti uz mikriņu, nopirktā biļete kaut kur izgaist, šaubīgā kioska kasiere žigli savā pašas telefonā ņemas pārtīt kameru viģikus, samontē attiecīgo laikposmu un jau ceļā esošiem pasažieriem atsūta video, lai paši atrod
bet tas ir sīkums netālās mazās saliņas priekšā
tur mēs ložņājām pa klinšu alām jūras krastā, spiegdami lēkājām pa jūru pakaļ bruņurupučiem, ēdām vietējās cilts pārtiku, nu tur haizivs asti un vietējos gliemežus un mežacūku un pagaidām pasaulē garšīgāko jūraszāli (kas jebkurā citā dienā būtu absolūtais dienas hailaits, bet tikai ne šodien, skat. zemāk) un saelpojāmies svaigu jūras gaisu līdz bezspēkam
un tad
un tad, dāmas un kungi, prāmja pieturā taivānas pusē mums bija sarunāts "fiksi iejozt tirgū un uzkost sašimi", jo tur esot baigi garšīgi, nu tādu mazu sīkumiņu
tur, dāmas un kungi, mēs ne tikai beidzot dabūjām jūras ezi, ar kuru mijai un dūriņai jau padsmit gadus bija savi rēķini slēdzami, ko viņi lai paši jums pastāsta, bet arī ēdām pasaulē glaunāko tunci, kurš goda vārds visu mūžu sapņos rādīsies, un tad vēl tādus sīkumus kā visu pārējo zivju sašimi, milzīgas austeres, jēlas garneles un vēl visu ko
un sēdējām pretī ostas strādnieku trio, zēni iegriezušies zivju tirgū uzkost šo to, un jezusmarija ko tik viņi tur visu neēda – skallopus ar ikriem, šļurpstināja austeres, uzkoda sašimi, pāris šķīvju siltu jūrzvēru, un galu galā zupas katlu viņiem ielēja līdzi maisiņā
laba dzīve ostas strādniekiem taivānā
bet atgriežoties pie būtiskā – tas tuncis, jooopcik! tas nu reiz ir gadījums, kad "kūst uz mēles" ir jāsaprot burtiski, nevis pārnestā nozīmē, miesa gluži marmora rakstā, es nezinu, vai ir pieņemts tāds apzīmējums kā marmora tuncis, bet tieši tā viņš izskatījās, un mēs visi kunkstējām labsajūtā kā nekad nebijām kunkstējuši
es tā saprotu, ka japānā par tādu tunci maksā pat ne vienkārši dzīvu naudu, bet vispār pa taisno atdod nieri vai visu ģimenes māju