cibā rakstu ar ar ar arvien lielāku aizturi, jo laiks skrien akurāt kā cūka pa grāvi
bet tātad viņkvīkend bijām brīnumainās kāzās
ļ. interesants kokteilis no latviski folkiskiem un vēdiskiem rituāliem (par kuriem varēja arī vīpsnāt, jo vīpsnāt var vienmēr un visur, bet tiklīdz kā pārstāj džadžot, tā viss nostājas savās vietās), un daudz brīnišķīgu grupu un mākslinieku un izdarību, vseļenskaja ļuboffj pilnā sparā
no kāzām pa leišu pierobežu (reņģes muiža! brauciet latvji reņģes muižā!) aizeckursējām līdz karostai, kur mani nekavējoties pielika pie darba mazsālīt tonnu gurķu (pārspīlēju tikai mazdrusciņ) un uz pirtslāvas ierunāt audiogidu
(vispār diezgan fakingameizing, ka man pēkšņi pielipusi kaut kāda gurķu mazsālītāja slava)
nakšņojām cīņassportu treniņzālē, kur pie sienas varēja aplūkot sportistus dūriņas muai thai apenēs (trū stōrī) un mīkstā grīda iekrāsota ar dekoratīvām asinīm
nu un tad mēs atklājām karostas ūdenstorņa prodžektu, cremant aizdarīts ar kandžu un kandža aizdarīta ar cremant (c) helvētika, par godu šim notikumam triju pieaugušu cilvēku sastāvā ievietojāmies suņubūdā, un jūs uz karostas ūdenstorņa prodžektu aizbrauciet gan, tur viskautkas ir
bet lai jūs nepadomātu, ka man dzīvē pārāk labi iet – šīs līksmās dienas es izrāvu no zobiem mūžīgajai noguruma drūmakai, kurā neko nespēju paspēt
cik man dzīvē ir laika? ilustrācijai – (jūs tikai apsēdieties) es joprojām neesmu bijusi jaunajā čomskī
sapņoju par to, ka varēšu gulšņāt dārzā un lasīt grāmatas, kādreiz dzīvē taču tas varētu notikt?
bet pagaidām viss kā klasikā teikts – mūžīgs ir tikai darbs