nu tā, lūdzu tagad paturiet īkšķus par maniem fukuokā mazsālītajiem gurķiem
man taču jāatstāj iespaids uz omīti, izskatās, ka viņa liek uz maniem gurķiem lielas cerības
nošķinu mijas sūtītās dilles, par kurām omīte bija trakoti priecīga – lapas atliku omītei ēšanai, kātus savācu sev gurķiem
sašņakarēju dārzā, ko nu varēju, zariņu tādu, lapiņu šitādu, ceru, ka nekas no tā nav indīgs, salasīju virtuvē šādus tādus launaga gatavošanā pārpalikušus kātus
( tā viņi man te izskatās )
(no tā, kas pa labi, gurķos gāja tikai ķiploks un čili)
starp citu, pie launaga, kad beidzot sēdējām ap galdu ar visiem permakultūristiem reizē – gan šejienes saimniekiem, gan voluntieriem no jaunzēlandes un japānas, pajautāju, ko viņi domā par to, ka šīs salas nosaukums gandrīz perfekti sakrīt ar sēklubumbu un permakultūras guru masanobu fukuokas vārdu, kaut kā neviens to nebija iedomājies, un tik klusais jaunzēlandiešu zēns ļoti skaļi un dobji smējās