vēl bez tā, ka visu par mūsu piedzīvojumiem varat izlasīt pie mijas, mēs esam jau atbēguši no vjetnamas viduča atpakaļ uz dienvidiem
viducī tātad ietrāpījām tai apšuciema aka anbangas bīčā, reāla baltijas jūra, ielekt, iekliegties un izlekt (ja laidīs, apakšstraume baigi nes atpakaļ), tur neejiet, lolnauverc
hoiana gan ir mīlīga, tāda pasaku pilsētiņa – kā teica ceļabiedrs, francija bez francūžiem
bet tur ir jābūt gatavam uz tiem viņu tirgiem
mēs bijām iepriekšēju viesu informēti, ka "hoianā tev uzšūs jebko", bet nebijām brīdināti par to, kā tas darbojas
tas ir vienkārši akacis, kurā tevi ierauj, un izspļauj ārā jau jaunā zīda kleitā (neaizmirstiet paprasīt, lai parāda, vai deg) un tikko pašūdinātās&salīmētās kurpēs
principā varu tikai piekrist tam, ka pilnīgi bezjēdzīga ir sistēma "iet uz veikalu un meklēt kaut ko nosacīti savā izmērā", ja var aiziet uz hoianas tirgu, un tev tur uztaisīs visu, ko gribi un kādu gribi un tieši uz taviem mēriem (deformētu pēdu īpašniekiem reāla paradīze, ja kas)
vot bij man jau gadiem ilgi sapnis par vienu kurpju modeli, pat ne modeli, bet papēža formu, tikai neviens tādas netaisīja
kā jau varat uzminēt, man tādas tagad ir, bezdievīgi mīkstas un glītas un protams zaļas
pēc hoianas pārvācāmies uz danangu, aplūkot pilsētu-stroiku un atrast bambusu senseju
jezusmarija kāda viņam ir bambusu kolekcija (garš stāsts īss – meklējām ilgi, atradām pēdējā brīdī)
danangas nomale vispār ir brīnišķīga, tur ir svaigs kalnu gaiss, lejā pie jūras ir zolīdi bīči, nu un mēs atvilkām pa kontrastiem, vispirms ievakariņojot vardes un citus zvērus pašā pašā tālākajā maliņā, kur vietējiem bija lieli brīnumi par tādiem viesiem, un pēc tam pa taisno uz vjetnamā augstāko skaibāru, kur viens (lētākais) alus maksā tik, cik nomalē visi četrpadsmit, ko mēs tur izdzērām, tas ir, 140 000 (uzziņai – miljons dongu ir 42 eiro)
neticami, bet mūs tur ielaida (saigonā neielaistu, tur nepietiek ar to, ka esi baltais dubļainās zandalēs, tur ir strikts dresskods, lai visādi tādi bomži kā mēs tur nestaigā)
ja saigona tumsā ir stipri tumša līmeņos, kas nav pirmais stāvs pie zemes (un mēs paskatījāmies no augšas), tad dananga ir ar miljoniem lampiņu priekšā pakaļā, ar nepārprotamu mērīšanos "te mums tas ir augstākais, šitais atkal ir otrs garākais", vispār pilnīga tāda rīga pēc fīlinga (tas nav gluži kompliments gan), tikai nomales čum foršākas
no turienes pārlēcām uz can tho, kas ir mekongas deltas centrālie vārti ar iebūvētu lidostu, taču nav nekāds ciems, kā varētu padomāt, bet gan apmēram rīgas izmēra pilsēta
uzrāvāmies uz deltas tūru mafiju (par kuru arī mums neviens nebija stāstījis, arī internets nē, varbūt jums kādreiz noder)
vārdsakot ceļabiedrs dikti gribēja dzīvot ar skatu uz hošiminu, galu galā ieperinājāmies viesnīcā pašā centrālajā promenādē principā ar skatu uz raiņa pieminekli
tur mums uzreiz piesitās viens tūru pārdevējs, bet mēs protams gribējām vispirms painteresēties apkārt, neies jau ķert to, ko pirmo piedāvā
un pirmajā līkumā pa pilsētu pēc alus un pārtikas un noiet gar laivām apklaušināties (tieši šādā secībā) jau pēc padsmit minūtēm ir skaidrs, ka mums ir aste, trīs mazi puišeļi
seko pa gabalu, no skatieniem griežas prom, no fočēšanas mūk (man gan ir dažs itin labi izdevies foto), mēs ēdam – šie sēž pāri ielai krūmos, mēs dzeram alu jumta terasē – tie pieskata visas izejas
sazin ko tāds baltais tūrists var par šito sadomāties, ne?
bet galu galā izrādās, ka tā ir tūru mafijas metode, kā iezīmēt cilvēkus un neļaut nevienam citam viņiem pārdot tūres
mēs gan to uzzinājām, pirms devāmies promenādēt ar nolūku, bet reāli iztērējām vairākas stundas, cenšoties no viņiem tikt vaļā (kas ir diezgan neiespējami)
un kā jūtas cilvēki, kuri par to tā arī neko neuzzina, vienkārši viņiem visu cauru dienu arvien krīpīgāk un krīpīgāk vazājas pakaļ trīs puišeļi ar izbiedētām acīm un ļoti netīrām kājām?
un tiešām, promenādē neviens ar mums nerunāja, pat ja paspējām pārmīt pirmos vārdus, tad tiklīdz uzzīmējās aste, cilvēki sāka no mums slēpties, reāli iebiedēti
arī sadalīšanās mazākās grupiņās neko nedeva, un mūs šā vai tā uzdzina mafijas bosam tieši virsū, tādas tūristu medības
bet tūre bija laba, laivas kapteine laba, nu kamdēļ bija šitā jāčakarējas? (bet ok, asā sižeta vakaram bangkokas illegak tirgū šis klāt nestāv, tāda mierīga izklaide salīdzinājumā)
tā nu, kad jūs rīgā pusnaktī vēl par gulētiešanu nedomājāt, mēs jau piecos cēlāmies vēl pirms saules, lai brauktu deltā
ūdens dzīve ir forša, ūdens tirgus dzīve ir arī forša, esam labi izklaidēti baltie cilvēki
mazie kanāli ar augļu saimniecībām ir pagalam brīnišķīgi – tu šļūc pa upīti, bet tev apkārt gatavojas banāni, kokosrieksti, mango (kuriem jau kokā ir uzvilkti brūni papīra maisiņi!), un aiz tiem sākas rīsa lauki
vispār visā šajā laikā mēs ik dienu pilnīgi nejauši esam pamanījušies izpildīt (mums) maksimālo tūrisma programmu, esam labi izklaidēti un arī labi apgaismoti baltie cilvēki