es arī, es arī nokļuvu drusku reālā ahujā
cilvēki tā kunga divtūkstošpiecpadsmitajā gadā runā par kodekiem
un ne jau kā par aizvēsturisku kuriozu, bet kā par ikdienas realitāti

es gribu rakstīt opi nagulaku nosaukumus
viņi ir tik brīnišķīgi
pineapples have peelings too, my chihuahua bites, my dogsled is a hybrid, tasmanian devil made me do it, suzi & the 7 düsseldorfs, today i accomplished zero
be there in a prosecco nesen gandrīz nopirku tikai nosaukuma dēļ, lai arī krāsa man nederētu necik
toties ar prieku un lepnumu nēsāju savu jauno favorītu dating a royal (uzminiet nu, kāda krāsa tā ir)

pasaule ir brīnišķīga vieta, jo tortoise beidzot izdos jaunu albumu (janvārī gan, bet kas tas ir uz mūžības fona)
pasaule ir ne sevišķi brīnišķīga vieta, jo es nevaru nopirkt biļetes uz kādu no tūres koncertiem (un ne tikai tāpēc, ka nav naudas, bet ne visi viņi ir pārdošanā)
vispār eiropas koncertu klāsts ir diezgan vērienīgs, nespēju vien izvēlēties, vai aizbraukt beidzot uz zagrebu, vai varbūt atgriezties utrehtā, vēl ir protams londona (rutīna), berlīne (hm, kādu laiku nav būts) un visa klasika
un vēl (nemūžam neuzminēsiet) sanktgallena, of all places