/es te mazliet paburkšķēšu/
kaut kā šoreiz, rīgā ielidojot, ļoti spilgti sapratu kultūršoku, kāds te mēdz piemeklēt cilvēkus
autobusā no ļotenes uz termināli kāds kungs ļoti centīgi ar visu savu svaru mēģināja iziet cauri manai rokai, kura turējās pie staba
tas bija diezgan sāpīgi, bet atvainošanās vietā dabūju tikai neizpratnes pilnu drūmu skatienu caur pieri
ja pat man tas bija pārsteigums, tad kā jūtas cilvēki, kuriem nav pieredzes sabiedrībās ar sūdīgām manierēm?
pietiek ar pāris nedēļām londonā, lai es automātiski noteiktu sorry pat tad, kad nejauši iebakstu ar somu kaut kādam priekšmetam, pat ne cilvēkam
tas nāk tik dabiski, ja pat urļiks oksfordstrītā tev pasaka klusu paldies par tādu nieku kā pleca trajektorijas izmainīšana par dažiem grādiem, lai jūs pūlī viens otram varētu paiet garām bez saskriešanās un nemainot tempu
ļoti jūtama telpas apzināšanās vispār
manieres ir lipīgas, bet daži ir imūnāki par citiem
bet citādi mājās ir labi, kicīts mīļš (iespēju robežās), rita mīļa (viņas iespējām robežu nav), boldriks mīļš (iespēju robežās), esmu apaukstējies un slimiņš