viņvakar braucu uz kroidonu (kas ir stāsts pats par sevi, brauciens uz dzimšanas dienas pārteju divdesmit kilometru attālumā, kur ceļš aizņem apmēram tikpat daudz laika, cik var pavadīt ballītē, pirms jāmetas uz pēdējo vilcienu)
reizē ar mani vilcienā iekāpa čalis ar tumbu
tādu apmēram sešdesmitnieci, visai iespaidīga izmēra
ar mazu rokturīti un piespraustu telefonu
un tā visu ceļu līdz kroidonai pa visu vilcienu ļoti labā skaņas kvalitātē skanēja samērā jēdzīgs muzons
tā viņš nēsājas apkārt ar to tumbu

man ļoti patīk strādāt cehā svētdienās
te esam tikai mēs, viena nodaļa, viss pārējais ir kluss, tukšs, mierīgs un plašs
kaut vai iekārtojies kafijas laundžā viss tāds viens pats
ceļš uz cehu arī – soho es mīlu tikai svētdienu rītos ap deviņiem
mierīgi varētu strādāt tikai svētdienās un nevienā citā dienā
un vēl man ļoti patīk, ka visus šos gadus, kopš mēs strādājam cehā uz vietas (cik tas ir? divi? trīs? četri? es nemaz neatšķiru), man bez īpašas iespringšanas ir izdevies no zviedriem noslēpt to, ka saprotu zviedriski (pie zināmas apstākļu sakritības arī runāju, bet tas tā) un varu noklausīties viņu sarunas