|
es arī uz auroru gāju viss tāds piesardzīgs, jo kā mēs zinām, ekspektācijas ved pie frustrācijām
bet jumtu norāva priekšzīmīgi
džadžot tur neko nebija iespējams (ja nu vienīgi uldīti rudāku, kura žūpības dēļ starpgrupu diskotēka bija, ē, optimistiska – pie katra gabala domā, ka sliktāk jau vairs nevar būt, bet tad izrādās, ka var gan)
jo pat visas lažas bija īsti vietā, un arī mūzika, izrādās, vispār nav svarīga
ritvara dziesmu tekstus zina pilnīgi visi, atskaitot viņu pašu, bet arī tas ir mīļi, un muzons izrādās kaut kāds hārdroks/ņumetāls (īpaši divās idejās, kas oriģināli ir ar siņķiku, nevis ģitārām), bet arī tas ir dzīves sīkums
jo ritvaram ir balss, o, viņam joprojām ir tāāda balss, un ir harizma, un viņš tik sirsnīgi brīnās, (šeit man jācitē daiga mazvērsīte, kura ir nu jau pilnīgi saspiedusies) "kā nevienu albumu neizdevusī un mazliet vairāk par 20 koncertiem nospēlējusi grupa varētu būt joprojām ievērības vērta", un tās astoņas dziesmas mums tomēr nozīmē tik daudz
un, starp citu, vecie buki uz skatuves izskatījās krietni jaunāki, nekā dzīvē un papīros, lai gan rūdītis centās izskatīties ļoti sūrs un negants
šodien man sāp spranda no bizes purināšanas un ir divi nākotnes scenāriji
a) iet uz pilnīgi visiem koncertiem, jo esmu negausis
b) neiet vairs ne uz vienu (pfft, tas taču nav nopietni)
|