tagad es zinu, kāda ir vasara daugavas labajā krastā
trīs diennaktis ar mazu astīti bez karstā ūdens
miju un dūriņu un viņu dušu jau paspēju zajobīt (bulciņas!)
bet tā jau ir, vispirms iet spēlēt futeni, izlīt un izvārtīties dubļos, un tikai pēc tam domā, vai mājās jau ir karstais ūdens vai tomēr vēl ne

pēdējās dienās ļ. spilgti jūtu, ka man laiks apstājās, kad atnācu dzīvot atpakaļ uz rīgu
kopš tā laika viss ir TAGAD
un tie ir septiņi gadi
goda vārds, vot skatos uz savām sarkanajām kedām, kuras nu jau sāk pa kripatiņai sadalīties pirmreizinātājos, un es taču viņas pirku pat ne vakar, bet nupat pirms maza brītiņa, un tas pat ir pierakstīts cibās, у меня всё записано, un nākamajā rītā, mani pat neredzējis, pagančegs ienesās kabinetā un pavēlēja "novelc kedas", un viņas visu rudeni uz mani skatījās no pluspunkta maisiņiem, un tas viss ir tagad