no douro krastiem es atgriezos pirmā, bet atskaitos pēdējā
festivālā viss skaistais bija uz burta s
slowdive - neuzdrošinājos ne uz ko cerēt (visvairāk jau gadiem ilgi uz to, ka viņi varētu apvienoties un man par prieku uzspēlēt), bet viņi bija brīnišķīgi, un pat brīvdabā skanēja neticami labi
slint - vēl viens brīnums, uz kuru neuzdrošinājos cerēt (uz to pašu, kas iekavās augstāk), bet jezusmarija kā viņi spārda un cik interesanti ir viņus klausīties
shellac - kā vienmēr, vienīgi albini nez kāpēc bija viss tāds lūdzu un paldies, neparasti mīļš un pieklājīgs, kā arī sakrities mazāks
pixies bija draņķīgi, jo viņiem pilnīgi neinteresē spēlēt (paldies, varējāt neiespringt, mums visiem būtu labāk) - es baigi pajokoju, ka jauno kimu, kura man izgājšgad ļ. patika, atlaida par pārāk labu kontaktu ar publiku, kad izrādījās, ka viņa tiešām ir atlaista par ielekšanu publikā (frenks bleks basistes atlaiž nu jau biežāk, nekā abramovičs menedžerus, un ar tādu hiring dynamic es pilnīgi droši būšu pixies nākamā basiste, dziedu toč labāk par pašreizējo)
vēl bija daudz šlāgeru, kas, starp citu, arī ir uz burta s un daži arī bija skaisti
viss pārējais un visi pārējie arī bija skaisti, bet ar krietnu mazuma piegaršu
festivālā pārvērtos par ķirbi pēdējā naktī pie pēdējām grupām, jo pelnrukšķītei līdz pusdienlaikam bija jāatgriežas cehā
londonā vispār atgriezos kā mājās un esmu māsterējusi nākamo britisma līmeni - the deadly mortifying "i'm sorry" (atraujas tūristi, kuri pienāk pie kases no nepareizās puses, nevis please queue here)
bet tā visā visumā mana dzīve ir viens vienīgs glamūrs - aizraujošākie notikumi tajā ir loterija "vai no ceha iziešu laikā, kad vēl var dabūt siltu pārtiku pa ceļam līdz lāviņai, vai tomēr nē" (jums te bij pretenzijas pret to, ka krogi veras ciet vienpadsmitos? a ēstuves vispār desmitos! nu labi, tas tikai manā rajonā, un neieskaitot andergraundu un gejklubus), revolucionārais lēmums pievērt ceha žalūziju saulainā dienā (es sēžu pie loga un man spīd virsū), kā arī fakts, ka manā mīļākajā ceha little boys' room (c) horvāts kabīnē ir izdegusi spuldzīte vai varbūt saplīsusi lampa
cibā lasu, ka londonā smaržojot jasmīni
nevaru ne apstiprināt, ne noliegt

wanna join rasbainieks social? ir iespējas.
šodien: zem čelsijas stadiona (burtiski) spēlē the fall, nāciet līdzi.
rīt: kur ir labākā vieta horvātu brazīļu mačam? mums ir horvāti, mums ir horvātu vīns, mums nav brazīļu.
parīt: šōrdičā spēlē ofisa hipsteris un viņa nu jau slavenā rokgrupa, nāciet līdzi.

jūs visi jau vakar lasījāt interviju ar ilvesu, šodien te mani hailaiti

Cilvēkiem trūkst resursu, lai baudītu kultūru tik, cik viņi vēlētos. Kā izvairīties no tā, ka kultūra pieejama tikai elitei?
Šajā gadījumā tas nav ekonomiskais elitārisms. Lai pilnībā izbaudītu mākslu un kultūru, cilvēkam ir vajadzīga piemērota izglītība. Kulturāli neizglītoti cilvēki ir daudz lielāka problēma.

Kas mums ir jādara vai cik ilgam laikam jāpaiet, lai geju attiecības tiktu pieņemtas šeit?
Es nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet… Es ceru, ka ne pārāk ilgam. Mūsu ir pārāk maz, lai mēs viens otru diskriminētu vai izstumtu. Kad es skatos, cik daudz naida un dusmu šis jautājums ir radījis, man ir jāsaka, ka mūsu sabiedrība vienkārši nepārdzīvos šo neiecietību pret mūsu pašu cilvēkiem.

Varbūt žēlošanās ir veids, kā panākt, ka viss ir savās vietās? Lai arī tas nenodrošina īsti draudzīgu atmosfēru.
Es nevaru noteikt, kā cilvēkiem justies, taču, ja visi diendienā turpina runāt, cik viss ir slikti… Varbūt var līdzēt došanās uz ārzemēm un pašiem apskatīt, ka dzīve tur nemaz nav labāka. Taču mentalitāte, kas apgalvo, ka šeit viss ir slikti, apriori atspoguļo jūsu pašu zemo izglītības līmeni un naidīgumu vai rūgtumu par pašu personīgajām neveiksmēm.

http://www.fold.lv/2014/06/ticet-ka-var-izdarit-labak-intervija-ar-tomasu-hendriku-ilvesu/

teiciet man nu veicīgi, kur ir tie jasmīni?
man rīt brīvdiena un divdesmit seši grādi
ouboj ouboj ouboj ouboj ouboj ouboj