cik labi, ka aizbraucām uz walmēru un uzdzīvojām.
šubr jaunā grupa ir visnotaļ zodiaks, ar brīnišķīgiem siņķikiem un grūvu, kāda nevar būt akustiskajās ugunskura versijās (kur mēs visas šīs dziesmas bijām pamanījušies dzirdēt).
grupa lielsliens reizē interesanta un vienveidīga.
beidzot apmeklēju valmieras tusiņa senjau apdzīvoto stroiku. šādā laikā labā ziņa ir tāda, ka koncerttelpā varēja novilkt cimdus. bet vieta mīlīga, pilnīga skaistā jaunība.
pēc koncerta - dejas. mēteļos, šallēs un cepurēs. bet visi priecīgi, sašvilpušies un grib palēkāt pie d-i-s-c-o.
apskatīju arī valmieras tusiņu 2012, apskāvu dažus pazīstamos no "manas paaudzes". vienīgi pasveicināt māru priedkalns nevaru saņemties jau kuro reizi, jo diez vai viņa mani atceras. jā, viņa ir atpakaļ. "manas paaudzes" valmierēni viņas pārrašanos aprakstīja kā "sīkie nesaprot, kas tā par tādu kundzīti, bet mēs visi kūstam".
par paaudzēm runājot, to maiņas pazīme - kad pirms koncerta nemeklē kur apsisties, bet kur forši paēst vakariņas. iestādījums pretī teātrim joprojām lielisks.