cik garlaicīgi. freidlisti raksta vispār tikai šmilkijs, bet tur nevar lasīt komentus, jo tad piemetas neērtības sajūta, ka esi svecītes turētājs pusaudžu romānam, turklāt stāvi stipri par tuvu. interneti fail me.

ar ieilgušo rakstniekbluķi cīnos, nedodot sev brokastis, kamēr nebūs uzrakstīts. smuki un līdz galam, ar aiziešanu saulrietā.
arvien briesmīgāk gribas ēst.
kā jūs cīnāties ar rakstniekbluķiem un citiem bluķiem?

šausmas, cik garas var būt dienas. no rīta septiņos sākās virpa mājās, pa dienu steidzu uz kantori un turpināju virpināt virpiņu, tostarp degustējot dažus no negaršīgākajiem kokteiļiem pasaulē, vakarā jāiet izvadīt dooora un mija ceļā (jums nešķiet, ka tas notiek pārāk regulāri?), bet gribas tikai mājās un ēst proletariāta pesto un taisīt vēl.
jā, mums ir lielisks proletariāta pesto - pirms pirmās salnas nošķīti baziliki, indijas rieksti ciedru riekstu vietā, jo mīksti padodas piestai un ir maigāki pēc garšas, ibo baziliks tāds pasīvs (cik ilgi jums bija jādomā, lai saprastu, kuru nozīmi šis vārds te nes?), un lētais leišu siers. neticami garšīgs rezultāts.