oficiālā starrorīgas apmeklējuma daļa "nu tik ņems ričukus, braukās pa objektiem un enjojēs" vēl nav notikusi un varbūt arī nemaz nenotiks, bet es vakar vakarā tā viltīgi izšļūcu caur vērmaņdārzu mājupceļā un biju stipri vīlies. jebkurā psytrance ballītē ir jaudīgāki efekti.
vispār mani tur interesēja tikai teslacoil. nu neko, nav jau tā, ka es mūžā nevienu teslacoilu nebūtu redzējs. bet ja tallinas muzejā "fizika mazajiem" zibens izlāde uz čīzīga ņujorkas fona slēgtā telpā bija negaidīta un tāpēc iespaidīga, tad tas "latvijā vēl nebijuša izmēra teslacoil" pļurduks parka mērogā bija maziņš un melns.
nokārtu degunu ripoju mājup un pie jēkaba kazarmām vispār afigēju. starojošajā festivālā ir arī tāds objekts kā riepu čupa ar sarkanu lampiņu iekšā. vareni, ne? riepu čupa. ar lampiņu. nu vismaz sasaucas ar grandiozā pasākuma outdooriem, kuri featurē prožektoru iz spainīša. nu vismaz uzreiz aiz čupas ir mazs un mīlīgs objekts ar virpuļojošu desiņu, kas pacēla manu nokārto šņukuru un aizsūtīja mājās smaidīgu.
izrādās, sākotnēji noniecinātais preses nams (noniecināts tāpēc, ka nav piepildījies mans sapnis par tetri) ir jēdzīgākais un vislabāk izpildītais objekts. nu un ar mērogu paņem, it's all in the scale of things.
call me morbid call me pale sauciet mani par piekasīgu īgņu, bet ja man sola gaismu festivālu, tad es no tā gaidīšu ko vairāk par četriem kondženes logiem aizklātiem ar krāsainu drēbi un pierubītu releju ar četrām spuldzītēm (labi, vismaz muzons skaļš). we are not amused.
no manas daugavas puses mēs redzam ko? "klasiskais vecrīgas siluets" ir bagātināts ar vienu prožektoru pētertornī, vienu spuldzīšu virteni ap doma baznīcas torņa pamatni un vairākām spuldzīšu virtenēm rīgas pils čukurā. un man no tā ir bēdīgi.
davai, ja jūs esat redzējuši kaut ko foršu, ko es esmu palaidusi garām, rekomendējiet ar steigu. negribas, lai plusiņš paliktu tikai pie mazās desiņas.