ņemu savus vārdus atpakaļ - bōringa bija spēle par 3./4. vietu (mēs abi ar renē, liverpūles un līdz ar to spānijas izlases fani, drīz vien sākām turēt īkšķus par dienvidāfriku, jo viņi ir foršiņi, bet spēle vienalga bija ārkārtīgi bōringa), toties krogā bija tikai patīkamais bārmenis un mēs divi apmeklētāji.
bet labi, ka atgriezāmies uz finālspēli. amerikāņi ir patīkams pārsteigums. viņi spēlē tieši tādām piespēlēm, kādas man patīk. viņu komandā ir visādi superheroes, īpaši izceļas tas kurš flash. un beidzot jebkāda turnīra finālā ir goli, un ir cīņa, cīņa un temps. un vēl man ļoti patika viltīgi mērglīgais amerikāņu vārtsargs - spēlē kā zvērs un var arī ar pilnīgi nesatricināmi pokerfeisīgu seju izvilkt bumbu, kas jau ir par pilnu garumu iekšā vārtos, tik pārliecinoši, ka tiesnesis golu neieskaita. tiesāšana gan vispār bija zem katras kritikas, toties mēs beidzot redzējām inčīgu futbolu, vot.

un naktis joprojām ir siltas un gaišas, un zem liepām ričukam plakšķīgi līp riepas un deguns sūta smadzenēm papildus kaifiņa signālus. ļapota i ļuboffj.

eksistenciālais sašļukums - vai tad es dzīvē kaut ko vispār gribu? vai man ir сны о чем-то большем? par darīšanu nemaz nerunāsim. tupenis dārzenis vien.

tā jau ir, kaut ko sāk darīt tikai tad, kad zina, kad mirs. know your deadline, haha.