pēc diennakts nomodā cirslis pārnāca mājās un ielika mazgāties drēbes. tagad gaida, cieš un grauž etiķainas marinētas sēnītes, stipri iezilganas. vēl tikai šņabi tādām jāuzdzer pirms miega.

un cirslim vai sirds pa muti kāpj ārā, kā jātur īkšķi, lai dabūtu oficiālo iestāžu atļauju braukt uz to vietu, uz kuru cirslis nu ir sataisījies, nu tā sataisījies ka tiešām sirds pa muti kāpj ārā. tas jau nekas, ka cirslis ir pliks un nabags, un pēc vecās derības likumiem viņam būtu ilgi jācieš par nupatējo vaļošanos dienvidamerikā. bet ko tur daudz, kamēr tai bankai vēl nauda ir, jātērē nost.
ko tas mums atgādina? cik zināms no dažādu tautu pasakām, šitiem zvēriņiem trallinātājiem ziemā nav ko ēst, ja. tfu tfu tfu.

kā kvēlākajam battlestar galactica fanam ever man diemžēl nākas dziļās skumjās paziņot - ja neaizmigšu, kamēr atvilksies sērija, tad noteikti aizmigšu, kad sākšu to skatīties.

lai arī traktori brauc lēni, jau 9:30 ap stūri no saeimas vientuļi stāvēja broņevičoks, laikam jau gaidīja.
mājupceļā laikam jāpiestāj pie skābbarības torņa tusiņa, tēju iedzert par vītušo rozi.

man ļično patika tai švakajā džipu kolonniņā, kas gar darba logiem brauca, tas viens ar uz jumta uzšņorēto liellopa galvaskausu.

pusaudža gados, nu kad šņabi jau dzer bez uzdzeramā bet vēl nav tik daudz gadu lai tiesības varētu dabūt, es sapņot sapņoju braukt uz skolu ar mazu traktoriņu un parkoties pagalmā.

uldītis šodien par kristapa aptiekkrogu uzrakstījis, un mani stipri vien sajūsmināja teikums, kurš drukātajā versijā bija dāsni greznots ar kursīviem:
Tagad cilvēki nāk un stāsta, ka dzirdējuši pirms daudziem gadiem Kabatā, Pulkvedī vai Kuldīgā, un tas momentā vieno.