šodien es esmu itin glīts sezonas rotājums - zaļas lēcas sarkanās acīs, tas taču ir skaisti.

kam nu piederēja vārdi (varens oksimorons, starp citu) par to cilvēku kļūšanu par skumjiem dzīvniekiem pēc seksa. es tad parasti aizmiegu kā nosista (cik oriģināli), bet īstenais skumjā zvēriņa stāvoklis in my world ir paģiras.

viens no longest ever running gags radu lokā ir tas, ko es teicu babei pēc vectēva bērēm (kad vectēvs nomira, man bija kādi 4 gadi, un laikam jau mans spilgtākais iespaids no tā visa bija zārka ielaišana kapā).
babe žēlojās, ka nu miršot nost (runas figūra visdrīzāk saistīta ar sliktu fizisko pašsajūtu), un mazais blondais zilacainais eņģelītis entuziastiski ierosināja: 'mirsti babe, mirsti, ielaidīsim tevi arī tāpat ar dvieļiem kapā!'
tas man ir pieminēts visos radu saietos ever since.

ja babes bērēs neviens par to nesmiesies, mana rodņa tiks uz mūžu apzīmogota ar 'no sense of humour whatsoever' bļembu uz pieres katram.