es gribu uzrakstīt par kādu grāmatu, bet sapratīs tikai tie, kas paši to lasījuši. bugrit.

tātad īsais variants nelasījušajiem: I'M IN LOVE WITH NEIL GAIMAN (jā, kur es biju agrāk?)

garais variants lasījušajiem: JOPTVAIMAĶ, es taču pat nezināju, par ko vispār ir neverwhere. nopirku kādā no iepriekšējiem uk tripiem (iespējams, glāzgovā) tikvientāpēcka good omens ir brīnišķīga, brīnišķīga grāmata (pračets kōautorībā ar geimanu). stāvēja stāvēja plauktā, kamēr pilnīgā randomā paķērās līdzi tripā '3 dienas londonā, 3 dienas taborā'. sāku lasīt autobusā no stanstedas, beidzu lasīt autobusā uz stanstedu, tenuviši tas likteņa pirksts. tā arī sanāk ka izlasīju londonas andergraundā, pārsvarā pie kaķuka uz ričmondu braukājot. nodaļu par hammersmitu āmurkalēju lasīju tieši ceļā uz hammersmitu. no aizkustinājuma par situāciju vispār raudiens nāca, gočpendel. stanstedā uzreiz aizcilpoju uz grāmatbodi un nopirku geimana stāstus, jo es bez viņa vairs nespēju dzīvot.

ziniet, ja es pēdējos 2 gadus cibā nebūtu pierakstījusi, kā notērēta rudenī piešķirtā stunda, šoreiz būtu klājies pagalam grūti ar saprašanu, kurā tieši brīdī celties un braukt uz lidostu (un tā jau nebija viegli).

ā un ja gribas zināt, kāds bija mogwai koncerts, jāprasa ne man bet kādam citam. jo mani tiešām pēc my bloody valentine vispār nekas vairs neņem.