šodien biju noskaņojusies izsmalcinātās ceturtās dienas ciešanas iznest ārā no mājām, līdz operai. un tikai tāpēc rajona bračkam frīdvaldam izdevās mani izvilkt ārpasaulē jau agrā rītā ap vieniem, lai es aizietu viņu uzlāpīt un pavadītu saviesīgā ēstgatavošanas pasākumā. viņš joprojām nav izaudzis no pubertātes (bet labā nozīmē) un viņa kompānija pazīst tikai tos jokus, kuri zem jostasvietas (un klausās radio lāgas hītus un nepakam netic, ka zaķu dziesmā bungas spēlēju es). tātad labi pavadīts laiks, ēdieni garšīgi un dzērieni stipri, rezultātā rasbainieciņš uz operu dodas vieglās burās. un labikatā, jo teatrālo līzu skaidrā varētu arī neizturēt. ja pavisam godīgi, man visu koncertu galvā griezās pavisam citas līzas dziesma, tā pati song to the siren no slavenā albuma it'll end in tears. tikai don't get me wrong, koncerts man patika, un tāpat patika arī satikt savu mīļoto, lai cik skumji tas arī nebūtu.

un tu, jā tieši tu! vai tev ir gadījies šķirties ar cilvēku, kuru tu mīli, un kurš tevi mīl? izdevās? un nafig?