kad līriskais noskaņojums pavelk klausīties kristīni kerču, tad no katras dziesmas prasās nocitēt vismaz pusi teksta. bet es valdos.

gan jau ir arī kādi iemesli, kuru dēļ ir vērts mani paciest. vai vismaz pieciest.

tas taču vairs pat nav smieklīgi. lidmašīna no londonas pusceļā uz ņujorku griež riņķī, jo salonā atradies telefons.

braukšu uz to parīzi ar stopiem, bitīt matos. februārī.

jaunās tortoises klausīšanos arvien atlieku jau trešo dienu

šodien vāru lietū mazgātu skābeņu zupu backstreet boiziem.

ē, nu normāls pasākums. zālē bum bum un we are togetha love jah foreva, mincī es un speiskeksis (tā to sauc lietuvā) un cure koncerts tokijā kaut kad šajā tūkstošgadē, spriežot pēc smita sejas.