savāds brauciens mājup no rīgas sanāca. pirmkārt jau neparasti daudz - 3 no 6 braucējiem, kas mani veda, bija sievietes. vienas pašas (nē nu labi, viena ar padsmitgadīgu meitu). tā gadās reti. un es labi saprotu, ka sievietes ir bailīgākas stopētāju ņēmējas nekā vīrieši, un ļaunā to nemaz neņemu.
(man ir tāda aizdoma, ka šodien nostrādāja tas, ka biju ģērbusies viscaur baltā, kā jau draudēju) otrkārt par posmu vecā jūrmalas šoseja - tukuma krusts. kad izkāpu pie vecās jūrmalas šosejas, tur jau priekšā stāvēja viena meitene. gāju viņai garām, sasmaidījāmies, pēc minūtes viņai apstājās auto, tad savāca arī mani. pie stūres omulīgs tēvocītis, stāsta, ka parasti jau nesanākot stopētājus paņemt, jo mašīna piekrāmēta ar visādiem pričendāļiem. šoreiz vietas pietika kā reiz mums divām. šie abi sēž priekšā piesprādzējušies, un man kaut kur ķemeru meža vidū sametas tā neomulīgi, sāku skatīties, vai man aizmugurē arī ir drošības josta. ir. bet neies taču ampelēties, aizgaiņāju jocīgo dzinuli un nepiesprādzējos. es vispār stopējot sprādzējos tikai tad, ja sēžu priekšā un šoferis arī ir piešnallējies, vai arī brauc galīgi pa trako. un mani vispār nekad nav interesējis, vai pakaļējā sēdeklī ir drošības jostas. pēc brīža pretējā virzienā aiznesas reanimācijas ekipāža. vēl pēc pāris minūšu brauciena, pirms paša tukuma krusta pa labi grāvī stāv landrover ar pakaļgalu lupatās, beņķis pat ārā uz zemes guļ. pie auto ar telefonu rokās grozās kāds briļļains vīrs. pēc pārdesmit metriem pa kreisi grāvī stāv kaut kāds vieglais auto, ne pārāk uzkrītoši apskādēts, un pie tā stāv četras meitenes. bet kāds tai reanimācijā bija aizvests, turklāt uz rīgu, nevis tukumu, kas ir 10x tuvāk. un mūsu šoferīts saka: "labi, meitenes, ka apstājos jūs paņemt, citādi es ap to laiku būtu tieši šajā vietā".
kāpjot ārā no nostopētas mašīnas pēc paldiesiem ucc es vienmēr pirms durvju aizvēršanas pasaku "laimīgi!". šoreiz tas skanēja pavisam citādāk, ar citu spēku un saturu nekā parasti.