manu veco iecienītāko paranojas mocītā radījuma fišku, resp. to, ka pietiek man pie kāda puksta cibā ko iekomentēt, lai diskusija aprautos kā ar nazi nogriezta, ir nomainījusi jauna, vēl labāka. tiklīdz es soulsīkā kaut ko sāku vilkt no kāda jūzera, šamais aiziet offlainā vismaz uz nedēļu.

piecelties četros pēcpusdienā (tas ir normāli, ja gulēt iet astoņos no rīta), aizslāt uz veikalu un nopirkt konfektes "rīts".

bet es nudien nesaprotu, kāpēc tad, kad man kāds zvana pa telefonu cilvēces vairumam pilnīgi pieņemamā laikā, nu tur ap desmitiem rītā piemēram, un prasa "vai nepamodināju?", "vai negulēji?", es nezin kāpēc mūždien samelojos un saku, ka negulēju, ka nepamodināji. for no reason at all, jo taču tas, ka es godīgi pateiktu, ka gulēju, absolūti neko nemainītu. toties esmu iemanījusies šajās miegvidus telefonsarunās bīdīt lietas pavisam sakarīgi. spēju noorientēties, kurus tulkojumus pieņemt, kurus atteikt. tikai pēc fināla pamošanās neko neatceros. taču visu atgādina darāmie darbi, kas sakrituši meilkastē. vo, menedžments.

pat ja man ir kādreiz bijis kāds iekšējais starojums, tad tagad viņš viss ir izstarots un nekas nekas nav palicis.