es labprāt pārvāktos mūžam dzīvot sapņu pasaulē. īstā man diezko nepatīk, bet sapņu ir tik koša, jautra un interesanta. katru rītu es pēc pamošanās guļu gultā vēl kādu stundu vismaz un ļoti negribu celties un domās pārcilāju un vēlreizīt izdzīvoju sapņos saskatīto un piedzīvoto.

īsi sakot - mums šobrīd ir mājās suns.

gari sakot - pārbraucot mājās no pilsētas, ieraudzījām, ka tukšajā kolta garāžā (dikti jau nu cēls nosaukums nojumītei ar 3 sienām) guļ saritinājusies nelaimes čupiņa. kad gājām ar šo runāties, čupiņa pietrausās kājās un klunkurēja projām. tālu negāja, bet tuvu arī nenāca. likām lietā malto gaļīti, nupat no veikala pārvesto. i ne pusstunda nepagāja, kā iemānījām šo iekšā mājā, pierunājām nogulties uz deķīša pie krāsns, uzkost maizīti, padzerties ūdentiņu, un vēlāk jau arī paēst kārtīgu pārticiņu. tā nu tagad viņš tur guļ, pētersons viņu pieskata un laiku pa laikam apošņā. viņam gan no pētersona ir drusku tā kā bail, labāk piespiest galvu klāt kādam no mums diviem cilvēkveidīgajiem. novārdzis gan pamatīgi - kauli un āda, un šķiet, ka kaut kas arī sāp. siksna ap kaklu ir, izskatās pēc tādas, kas turpinās ķēdē pie būdas. rīt laikam jāsāk riktēt sludinājums vietējai avīzei, jāsabildē drošvien varonis.

nē, tomēr tehniskie tulkojumi nav mana stihija. es esmu izlutināta.