marta beigu sajūta pie onslovs kā ar bomi ieblieza pa pakausi. tik ne jau tāpēc, ka man arī tāda būtu. vairs nav, jau kādus gadiņus (kas pavisam nejauši sakrīt ar to laiku, ko esmu nodzīvojusi mazpilsētā) vismaz viena vieglprātības pazīme no manis ir izravēta. bet bij jau ierasts, ka ik gadu, kaut kad uz janvāra beigām - februāra sākumu galvā iemetas nepārvarams pavasaris. lai cik auksts būtu vai nebūtu, no drēbju krājumiem tika rakti laukā paplānāki bruncīši un visādi citādi pričendāļi, kas ārēji liecina par pavasara iestāšanos. un iekšējā pavasara sajūta vispār tāda neizstāstāma. tā nu katru gadu es pavasari piedzīvoju divreiz. tagad vairs nē. tagad reālā dzīve mani ir atsēdinājusi uz zemes. tas jau nekas, ka prīmulas manās dobēs spītīgi zied janvārī. es tagad esmu liela un vieda tante, un zinu, kas ir kas, un kas ir kad.