šovakar redzēju filmu pa tv, one hour photo. glīta, skumja un uz beigām arvien skumjāka, līdz brīdim, kad visu izmaitāja galvenā varoņa tieši netiešās norādes uz seksuālu izmantošanu bērnībā. efekts apmēram tāds, kā piemēram dancer in the dark uz beigām bjorka sāktu šņukstēt kaut ko uz to šniti. es kā visnotaļ vidusmēra cilvēks visu filmas gaitu identificējos ar nelaimīgo galveno varoni, kurš principā jau grib tikai, lai būtu labāk, bet sanāk galīgi šķērsām, un joprojām esmu pārliecināta, ka ikvienu no mums tikai plāna robeža šķir no graujošas (atļaušos pat teikt noziedzīgas) iejaukšanās citu dzīvēs cēlu, taču, iespējams, tikai izfantazētu mērķu vārdā, un, kā likums, šī robeža ir redzama tikai no malas un arī tikai tad, kad jau ir pārkāpta. tā kā lūdzu nekarināt man makaronus par to, ka tas ir panākams ar kaut ko tik primitīvu kā seksuāla izmantošana bērnībā, cilvēks ir daudz sarežģītāka un smalkāka būtne.