pusi festivāla es paspēju jums pastāstīt, otru pusi nē

trešajā vakarā tātad aizlaidāmies no swans (pēc diviem gabaliem, kas ilga trīsdesmit piecas minūtes un daudz pašapmierināšanās, man gan patīk swans, bet ne jau divas stundas), lai lektu uz ričukiem un brauktu uz tālo klubu, kurā spēlēja pilnīgs swans pretmets, the vaselines – pure indiepop, brīnišķīgs songraitings, viss vienkārši un skaisti, un kļūst baigi dīvaini ap dūšu, skatoties uz grupu, kuru tik ļoti koverēja nirvana (molly's lips nokavējām, kavējoties ārā ar molliju, cik aroniski, bet son of a gun un jesus don't want me for a sunbeam dabūjām gan)
tad 24h dronefestu atklāja tims hekers, viņš māk izpurināt
BET pats galvenais ir tas, ka dzīvē notiek tas, uz ko tu cilvēks vispār nekad mūžā neesi cerējis – autechre dzīvajā
viņi aizslēdza zāles durvis, nodzēsa visas gaismas un močīja, un mēs reivojām, oubojoubojouboj kā mēs reivojām

ceturtajā vakarā bijām paguruši un nekas daudz neprēja (vai arī nekas daudz neprēja, tāpēc bijām paguruši), vienīgi jozefs van visems norāva jumtu
jūs viņu pazīstat no ze vienīgās brīnišķīgās vampīrfilmas, un viņš ir rokstārs ar lautu
lauta ir liels un ārprātā sarežģīts instruments, bet viņš ar viņu vicinās kā ar ģitāru, kas fiziski nav iespējams, un vēl pamanās reizē actually spēlēt tos miljonus stīgu
tuneyards bija šausmīga draza, viņus interesē tikai būt uz skatuves, nevis spēlēt mūziku, un tas man nekādi nespēj patikt, nu un vēl st. vincent ir ļoti kvalitatīva popmūzika
un stīvens o'malijs ir reeeāli riebīgs, ne velti viņa vārdā ir nosaukts pretīgākais lietus, kādu holandē var dabūt