pirms kāda piecpadsmitā un pēdējā mēģinājuma pamosties redzēju īsiņu sapnīti.

esmu lekcijā. cilvēku daudzums - mazliet virs desmit, nu tipa mūsu kurss. uz lekciju uzaicināts īpašais viesis - deivs gahans (haha). visi rātni sēž, viņš arī rātni sēž priekšā pie pasniedzēja galda un dzied, tipa uzaicināts padziedāt. vienīgi es visu laiku knosos, dīdos un vēl nezinkāpēc sēžu, ģērbusies ziemas mētelī.
savu dziedamo nodziedājis, deivs apsēžas otrajā rindā (soli ir izkārtoti četrās horizontāla tipa rindās, es sēžu trešajā). uz to laiku es jau tiktāl esmu saknosījusies un sadīdījusies, ka velku nost to ziemas mēteli, un tā kā viņš aizņem daudz vietas un sēdēšana ir pašaura, es attopos jau otrajā rindā, rosīgi knosoties ap ziemas mēteli blakus deivam. viņš man saka "thank you for listening", es drusku padomāju, paspiežu viņam roku un saku "well, thank you for coming". viņa plauksta ir vēsa, mazliet mitra, un rokasspiediens vājš. tādi rokasspiedieni man nepatīk. es - hops - pāri galdam atpakaļ uz savu trešo rindu. kamēr esmu izdomājusi, ka vajadzētu taču piedāvāt cilvēkam aiziet iedzert kādu balzāmiņu, viņš jau ir notinies. auditorijas priekšā iznāk lektore, un es saprotu, ka esmu trāpījusi kinovēstures lekcijā un tagad pēc piemēra daļas sekos lielā un diženā analīze. lektore sāk savu stāstāmo ar vārdiem "tātad tikko mēs redzējām mirstošu cilvēku", un es lecu kājās un saucu "bet tak visi mēs esam mirstoši cilvēki". zibenīgi izraisās diskusija starp mani un kaut kādu nepazīstamu meiteni auditorijā par to, vai astoņpadsmitgadīgs cilvēks, kurš zina, ka viņam ir vēzis, ir mirstošāks par citu astoņpadsmitgadīgu cilvēku, kuram arī ir vēzis, tikai viņš to nezina.

tas viss bez atrisinājuma, jo es izdomāju beidzot patiešām mosties.