pirms iestājas kick & ban nākamā kārta (which is right about now) es vēl gribēju izstāstīt kādu ģimenes leģendu. leģendu tāpēc, ka pati neatceros, kaut arī biju klāt, un man nav iespēju pārliecināties par stāstītā patiesumu.


vecākiem nenācās viegli izvēlēties man vārdu. ņēma kalendāru un izrakstīja ārā visus vārdus, kas patika. pa vienam vien sijāja nost, līdz beigās palika laura un signe. starp šiem diviem nu nekādi nevarēja izšķirties. galu galā uzrakstīja uz lapiņām, saritināja un cepurē iekšā. tēvs iebāza cepurē roku, izvilka lapiņu, atritināja un - votķena - signe būs.

šajā brīdī es esot sākusi nevaldāmi brēkt, un nomierinājusies esot tikai tad, kad tēvs nolika signes lapiņu un paņēma lauras lapiņu.

tāpēc mana vārdadiena ir beigusies tik tikko, nevis whenever nu ir tā sigņu vārdadiena, es nemaz nezinu. neesmu painteresējusies.