man kā nakriškānam un vispār cilvēkam bez sirds ziemassvētki ir vienkārši brīvdienas brīvdienas ir laiks, kad var iekapsulēties mājās, izgulēties bez modinātājiem, sakopt māju un augus un rumpi (un tas mēdz palīdzēt arī galvai), biežāk/vairāk nekā ikdienā gatavot gardumus un skatīties veselus maratonus ar junk kino mēs jau esam vēl daudz vairāk iekārtojušies jaunajā dzīvoklī, lai arī līdz pilnīgai uzvarai un galam iekārtoties attur slinkums laika trūkums un iracionāls nemiers par "tiklīdz izkrāmēs pēdējo kasti, dzīvokli pārdos bez mājlopiem īrniekiem, un mums būs jāizvācas" katrā ziņā viesistaba, virtuve, priekšnams un gandrīz arī vannas istaba ir as close to perfection as they can possibly get (ō, ja jūs redzētu, kāda virtuvē ir garšvielu kumodīte, jūs sajūsmā un skaudībā apkristu) un, kā vienmēr šajā sezonā, hoarderu gars ir licis pievilkt pilnu aliņu (nominatīvā ala, nevis alus) ar pārtikas krājumiem, un šajā sakarā es jums gribu teikt divas lietas: a) pasaulē garšīgākais darbaļaužu cenu grupas sarkanvīns, portugāļu shiraz-trincadeira par trīspiēsntdeviņi pudelē blaumaņielas veikalā ir vēl divas pudeles, tās es tur atstāju sēklai, pārējās ir pie mums mājās, jauns pievedums būšot nākamgad b) aizviņdien ar baudu iepirkos centrāltirgus gaļas paviljona spāņu lavočkā, oh, kā tur pārdod, un man patīk, ja man kaut ko labi pārdod - tur ir nepieklājīgi garšīgas olīvas (kā man olīvu valstu tēvocīši ir stingri iemācījuši, olīvām ir jābūt pavisam vienkāršām), veselas divas pilsētā garšīgākās fuetes un daži labi katalāņu vīni, par kuriem man ir vislabākās atmiņas no paša pirmā brauciena uz kataloniju (ja tā padomā, spānijā es nemaz neesmu bijusi, madrides lidosta neskaitās), un izcila pārdevēja es mīlu brīvdienas, jā jūzerpikčā - sveiciens
|