un tagad izņemam no vienādojuma velobraucējus un pajautājam, kāpēc vispār kādam vajadzētu nepievērst uzmanību citiem, ja reiz ir jādala viena telpa?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man šķiet, ka apakšā naidīgumam starp gājējiem un velosipēdistiem ir tas, ka gājēji gājējiem pārsvarā nav bīstami ar to vien, ka viņi pārvietojas.

Tas ir, staigāšanas dzīve uz ietvēm ir daudz mierīgaka, mazāk bīstama un labāka, ja tajā nav iesaistīti velobraucēji. Gājēji rēķinās ar citiem gajējiem tikai tik, lai neieskrietu pretīmgājējos, un tur nav nepieciešams pielietot pārāk daudz uzmanības vai rēķināšanos ar citiem. Ir jāpieliek minimālas pūles, lai nesadurtos ar citiem cilvēkiem uz ielas. Vēl arī tas, ja vienādojumā ir tikai gājēji, tad ne no viena netiek prasīts, lai viņi gandrīz katru mirkli prātā apdomātu vai tikai kādam netraucē. Ir ļoti grūti prasīt no cilvēkiem, lai viņi būtu constantly perpetually aware par savu novietojumu telpā, saistībā ar citiem cilvēkiem uz ietves, vai arī lai pirms virziena maiņas apstātos un apgrieztos pa riņķi lai redzētu, kas vēl ir uz ietves un vai viņi vispār drīkst veikt pagriezienu. Cilvēki mēdz sevišķi neiespringt par citiem gājējiem, ejot pa ietvi, un tas nav nepieciešams, jo nav reāla riska, un ja minimāls risks ir, tad to vienlīdzīgi dala visi gājēji. Bieži cilvēki nepievērš uzmanību citiem uz ietves ne jau tāpēc, ka būtu nepieklājīgi vai nekulturāli, bet tāpēc, ka cilvēki ejot pa ietvi dara kaudzēm citas lietas, piemēram domā vai sarunājas. Tomēr reti kad ar tādiem minimāliem uzmanības resursiem nepietiek, lai elementāri izvairītos no citiem gājējiem, jo ātrums ir relatīvi mazs.

Līdz ko vienādojumā iesaistīti velobraucēji, pēkšņi uz ietves parādās dalībnieki, kas var nodarīt gājējiem kaitējumu un nes risku ar savu pārvietošanos vien. Jā, arī gājēji var netīšām būt iemesls sadursmei, taču attiecības starp šiem diviem elementiem nav vienlīdzīgas, jo riska nesējs gājēju prātos tomēr ir velobraucējs, jo pārvietojas ātrāk. Līdz ko šie riska nesēji sāk pieprasīt gājējiem pievērst vairāk uzmanības riteņbraucējiem, un mainīt savus iešanas ieradumus, tas tomēr kļūst nedaudz kaitinoši, un ir saprotams kāpēc gajēji iecepās. Viņi nav tie, kas nes risku, yet viņiem tiek uzstādītas prasības no riska nesējiem. Un tāpēc gājēji un velobraucēji nevar būt vienlīdzīgi, jo nenes līdzīgu risku, tomēr viņiem ir jādala viena ietve=problēmas. Turklāt, par zvaniņiem, tā ir diezgan agresīva izpausme, ja padomā, ka gājējs otram gājējam neatļautos skaļi verbāli signalizēt, lai otrs gājējs panesās malā, un ja tā notiktu, tas visticamāk raisītu negācijas.

Es piekrītu, ka diemžēl tā ietve ir jādala, tāpēc būtu jāpievērš uzmanība gan citiem gājējiem, gan velobraucējiem. Taču es pilnībā saprotu gājējus, kas ir neapmierināti ar velobraucējiem, jo velobraucēji ir bīstamāki par gājējiem, un turklāt viņu prasības ir lielākas.

(Reply to this) (Parent)