sākās viss aizvakar, kad es vakarpusē ievēroju koridorā uz grīdas stāvam plastmasas bļodu pilnu ar ūdeni. koridors mums tāds patumšs pēc dabas, tāpēc bija vajadzīgs zināms laiks, lai saprastu, ka tajā bļodā peld zivis, tādas sprīža-pusotra garumā. kā vēlāk noskaidrojās, kaimiņpuika džonsons viņas bija nomakšķerējis un atnesis pētersonam uz kārā zoba ko uzlikt. savukārt pētersona kārais zobs nemaz nealka dzīvu zivju, tā nu šis sēdēja pie tās bļodas ieinteresēti vērodams (nujā, kustas tak tie lopiņi kā nekā) taču neko vairāk arī nepasāka.

nākamajā dienā viena zivs jau peldēja punci pret sauli pagriezusi. otra tikmēr šmakstināja iekšā gabaliņos sadrupinātu baltmaizi.

tātad nākamajā nākamajā dienā, t.i. šodien, palikusi bija viena zivs (man vispār sākumā likās, ka tur viņas bija trīs, bet kur tā trešā būtu likusies, nav ne jausmas, tātad varbūt viņas nemaz nebija trīs). kamēr es saldi gulēju, visi pārējie bija vienojušies, ka šī izdzīvojusī zivs ir pelnījusi nokļūt atpakaļ ventā, un ielikuši viņu ceļojuma tilpumā jebšu burkā, ar domu tādu, ka mēs ar vācu meitenēm pa ceļam uz pilsētu, kur bijām nodomājušas doties, ielaidīsim nabaga lopiņu brīvos ūdeņos.

vispirms jau mēs to burku aizmirsām mājās. gandrīz pie tilta atcerējāmies un cilpojām atpakaļ. kārtīgi ieskatījāmies spogulī, kā tas māņticīgiem ļautiņiem pieņemts pie tāda veida atgriešanās mājās, un uzsākām cēlo misiju vēlreiz. ņemot vērā to, ka venta ir pieklājīgi aizsalusi, un zem paša tilta ir visnotaļ sekls (cilvēki tur nositas kak ņefig, tā nu es loģiski spriedu, ka zivis arī var nosisties pret upes gultni, ja lido lejup no tilta), es vienpersoniski izlēmu, ka iesim uz rumbu - tāda kā misija ar tūrisma elementiem. rumba, protams, aizsalusi gandrīz visā platumā, tik pa vidu tāds strēķītis vaļēja ūdens. un peldētavas (tātad mūsu) pusē neliels lāsmenis netālu no krasta. šaurs, bet samērā garš. es aši paskaidroju vācu meitenēm, ka tur braši soļot klāt noteikti nevajag, jo zem vilinoši pūkainā sniega līdz puslielam un ledus, kas tam apakšā, ir kādu metru - divus dziļš ūdens, un par krasta līnijas atrašanās vietu šajā gadalaikā es neesmu pārliecināta it nemaz. katrā ziņā zem sniega nomaskētā ledus virsma aizstiepās taisni horizontāli tieši tur, kur vasarā sākas kāpiens lejup, lai tiktu pie ūdens. skaidrs viens - jāmet. zivs ar šo plānu nav sevišķi apmierināta, dikti lēkā un spirinās, un tādējādi nokrīt sniegā mazu gabaliņu pirms lāsmeņa. mēs saucam "sorry, baby" un meklējam gana garu zaru, ar ko viņu iebikstīt ūdenī, vai kādu akmeni, ar ko ielauzt ledu vajadzīgajā rajonā. tā kā akmeņu pie rumbas nav, pieejamie zari par īsu, un sniegs tik irdens, ka nekāda priekšmetu (hmm, un dzīvu būtņu) pārvietošana attālumā ar sniegapiku apmētāšanas tehniku nesanāk, nabaga zivslops piecu minūšu laikā ir atdevis galus, mēs ieturam nelielu klusuma brīdi un dodamies uz pilsētu. pa ceļam spriežam par to, ka vismaz putniem barību esam sagādājušas.

un vispār manu apšmulēto sirdsapziņu mierina arī tas, ka šīs zivis jau bija padevušās liktenim, uzķeroties uz džonsona makšķeres.