tā kā vakardiena beidzās stipri neparedzēti, šorīt es pamodos vienā upes pusē, bet abi ričuki - otrā. dabūju dienas galā pusmājupceļu soļot kājām līdz tam krogam, kur vakar noarhivēju velo. zināt, jutos kā tāds ciema muļķītis - visi švīkst garām uz ričukiem, ausīm plīvojot, bet es lieku vienu kāju, otru kāju, vienu kāju, otru kāju. uz velo ceriņi smaržo labāk, kaijas brēc smukāk, un vispār pasaule ir skaistāka.