baltsvārči ar mani pagaidām ne pārāk sadarbojas. aizeju no rīta uz akūto stundu pie ģimenes ārsta, tur tikai māsiņa (ja precīzi, vecmāsiņa ar ūsām) dzīvespriecīgi nostāda fakta priekšā - dakterei saslimis bērns, šodien nepieņem, var mēģināt vēlreiz rīt, nosūtījumu izrakstīt nav uz kā un nav ar ko apzīmogot. ja nu vienīgi var mēģināt turpat blakus aptiekā pie okulista iegriezties, lai paskatās, vai pēc acīm kas nav nosakāms.
drusku nokārtu knābi dodos uz aptieku, tur divas līksmas kundzītes gados triec ar apmeklētāju vēl vairāk gados par to, ka nelieto bankomātus, jo šausmīgas bailes, ja nu kaut ko sajauc. meklēju pēc okulista, atrodu zīmīti "ieeja pie okulista caur aptieku". jautāju, kur te ir īstais ceļš pie okulista.
aptiekāre, sašutusi: šodien taču trešdiena!
es: ???
aptiekāre: vai tad šodien nav tikai pēcpusdienā?
nokāru knābi pavisam un šļūcu prom no tās bēdu lejas. toties līdz pēcpusdienai uz savu galvu un ar neatkarīgu medicīnas darbinieku atbalstu izpīpēju, ka superlaipnā aptieka un viņu okulists var iet kārties, jo a) okulists nevar noteikt diagnozi un b) okulista apmeklējums maksā drošvienka tikpat, cik gājiens pie neirologa bez nosūtījuma.
vispār ieteikums iegriezties pie okulista smadzeņu satricinājuma jautājumā drusku ož pēc manaslecas.lv izpildītā kurioza "mums nav jums vajadzīgā lēcas stipruma, varbūt jūs gribētu paņemt vienu dioptriju stiprāku?" (true story)
sēžu, smaidu, gaidu rītdienu. bērni gan neslimo vienu dienu, cik es zinu, bet varbūt būs atradies kāds aizvietotājs ģimenes ārstei.
nez vai tas no nokārtā knābja vai kā, bet acis nu jau sāp arī bez grozīšanas.
sausais atlikums ir kāds? es jau divas dienas un tūliņ arī trešo sēžu mājās "ar aizdomām". ko es ar savām aizdomām varētu iesākt, ja man par šīm dienām būtu jāatskaitās darba devējam? labi, ka visi, ar ko man jāstrādā, uz tām aizdomām reaģē, handlējot mani baltos un pūkainos cimdiņos. smieklīgi būs, ja man tās trīces tomēr nav.