tāks, beidzot ir laiks uzrakstīt stafetes pilno versiju
pilnīgi nestandarta ceturtdiena, jo parasti ceturtdienās es strādāju mājās un attiecīgi no tām gandrīz vai pavisam neizeju.
not this one, oh no.
modinātājs sāk zvanīt 9:10, ap desmitiem tas savu ir panācis un es esmu pavisam pamodusies. vēl neesmu izvēlusies no gultas, kad saņemu zvanu no kantora ar darba uzdevumu, kurš man patikšot. (patika arī.) rīta cēliens arī ir nestandarta, jo tā vietā, lai žigli sataisītos un dotos kur nu kuram jādodas, mēs abi ar draudziņu pārmeklējam visu māju un pat nokrāmējam un izkrāmējam lielo lādi, jo man ir iekodusi kaut kāda muša, kas liek meklēt rokā senpamesto adīkli - gandrīz pabeigtu zeķu pāri, kuram pietrūka sniedziņa otrās zeķes purngalam un tad sniedziņu pārstāja ražot. pusstunda krāmēšanās un adīklis ir atrasts. ne jau nu lielajā lādē, saprotams. uz šīs nots pēc stundiņas mājas svētībā meklēju pēc palīga dzijas fices pārtīšanai kamolā, jo pēc šito zeķu pabeigšanas ar steigu būs jāķeras pie nākamajām. par palīgu piesakās ripp, kamols sanāk liels un skaists. tad ķeros pie brīvi izvēlētu darbu darīšanas. iesākumā apkopju no dadcafe uz augu sanatoriju atnesto spatifilu un tad kā puķīte rozīte ar to rokās soļoju nest to atpakaļ mājās. puķīte rozīte tāpēc, ka esmu mazliet puķotā mētelī un koši zaļām zeķbiksēm kājās (fašon polīs, piefiksējiet, lūdzu). zeķbikses dienas laikā ienes krietnu vezumiņu komplimentu, ja pasteidzamies notikumiem priekšā. turpinot adīkļa līniju, iegriežos arī tašā, jo kā tad jūs domājāt, no kurienes nāca padomiņš, ko sniedziņa vietā adīt? pareizi. tašā stāsta, ka tepat mums blakus dziju bodē var dabūt kazlēniņa mohēru, kura esot laba sniedziņa vietā, turklāt arī siltumu piešauj. dziju bode it is, kazlēniņa mohēra ķešā, nu var gādāt vīnu ballītei. pirms vīna piegādes vēl žigli izdaru tos darbus, par kuriem man maksā naudu. labi, ka šodien to nav daudz un tie nav lieli. (teh grand rakstāmdarbs pacietīgi gaida savu kārtu un ikdienas darbos netiek ieskaitīts, tāpēc statistika sanāk laba.) tad nu segloju to ričuku, kuram labāks bagāžnieks, un minos uz andrejsalu, pa ceļam piestājot teātra bārā uz darbaļaužu pusdienām. kamēr tieku atpakaļ līdz mierielai, ir jau dziļa pēcpusdiena un ballīte nāk arvien tuvāk. pusstundiņu pirms oficiālā ballītes sākuma pilnīgā nesakarā ar ballīti pie mums ienāk nora rieksta ar visu famīliju, aizcilpojam uz veikalu pēc vēl dažiem atspridzinošiem dzērieniem, pogājam tos vaļā un sākam tērgavāt par mūziku un festivāliem. sanāk vēl daudz visādu burvīgu cilvēku, visi iedzer un sāk runāties, mēs ar usni sākam spēlēt jūtubes diseni, drīz vien to darīt piesakās arī nora, mums ir brīnišķīga diskotēka "tiem indīkidiem, kuriem pāri 30", alkohols līst iekšā arvien labāk, cilvēki kļūst arvien jaukāki, nāk vēl un vēl un vēl, atnāk arī black_data, kurš ir vainīgs pie tā, ka es šo te tagad rakstu, un vēl visādi citādi cibiņi un necibiņi, es skaļi dziedu līdzi jūtūbes disenes dziesmām un mēs ar jančuku dejojam, kas nozīmē tikai vienu - rasbainieks ir ievērojami erebušs, jo skaidrā tā nemūžam nedara. kas galu galā noved pie tā, ka piesēž stūrītī tā kā nosnausties un lūdz draudziņu noorganizēt tikšanu mājās ar taksi, čorts ar visu smalko plānu braukt mājās ar ričukiem. kā var spriest jau nākamajā dienā, esmu kārtīgi izņēmusi lēcas, notīrījusi skropstu tušu un novilkusi drēbes, kārtīga meitene.


paldies visiem. un fōrskvēram par špikeri. stafete aiziet pie begemota, planētas un redīsa.