pēc ulvja recenzijas es uz stokholmas sindromu gāju piesardzīgi, bet ātri vien pārslēdzos uz prieku.
man patīk ironija, man patīk sviests, man ļoti patīk muzons. tā kā neizbēgt no salīdzināšanas ar rolstein on the beach, tad noteikti jāliek aiz auss, ka tas bija lediņš, bet šis ir rolšteins. vispār viss tas pasākums ir tikai tāpēc, lai rolšteins varētu spēlēt kā rokstārs un ar iespaidīgu kombju sienu. zinko, ar tādu backline (un viesturu slavu blakus) es arī gribētu uzspēlēt. nu un viss pārējais ir piedevas. dziedāt varēja mazāk, bet muzons ir lielisks, un šovs arī labs, ejiet noteikti! (neapmaksāta reklāma, lai arī varēja būt apmaksāta, hehe)

likteņa aronija uzreiz pēc stokholmas sindroma aizveda vēlreiz uz regejfestu, tiešā trāpījumā uz sunsay sākumu. es daudz labprātāk būtu trāpījusi uz džādiviženu, bet nebij lemts. aiz apsvēruma "salūts būs citreiz, nejauši redzēts sunsay vairs nekad" palikām uz kādu puskoncertu. vienīgais secinājums - žēl, ka nepaspēju redzēt pjatņicu kā duetu. jo tajā saspēlē noteikti kaut kas bija, bet te vairs nav, džekam arī vairs nav ko teikt, toties ir popstāra ambīcijas. taču manu mīļāko pjatņicas dziesmu nospēlēja gan.

zīmīgi, ka promceļā no abiem pasākumiem mana dungājamā dziesma tomēr bija didam, manam seiko iztecēja baterija.