tie, kuri aprūpē dzīvniekus, mūždien dabū i pa kodienam, i skrāpējienam. a domājat, ar augiem nav tāpat? šovakar noslaucīju lapas koļučijam. koļučijs ir kupls kaut kas, ko identificēju kā juku, tātad juka manā augumā, un viņam lapu malās ir dzelksnīši. tā kā spoļu slīpēšana* tomēr izrādījās vērienīgāka, nekā plānots, koļučiju gribi negribi nācās slaucīt, un labi, ka tā. pie viena arī līdzatnestais putekļu mantojums ir nost, un koļučijs var uzelpot. un ja viņš zinātu, ka es ļoti labi zinu, cik neganti garšīgi ir jukas gumi, viņš nemaz man tā neskrāpētu rokas.


* beidzot esam nonākuši pie konceptuālas vienošanās par spoļu apstrādi, jahtu laka it is. un atvediet taču kāds uz šejieni andri, kurš ēd keksu!