šodien izlasīju nākamo tulkojamo lubu gabalu (iespējams, pēdējo lubu gabalu manā "karjerā", tfu tfu tfu). tāds raudamais, par dāmu komā un divu vīriešu nu ne-e-eaptveramo mīlestību (nu bet protams, ka uz to dāmu, a ko jūs (cien. capslock) padomājāt?), nujā un bērni vēl tur arī figurē, un amnēzija (hihihi). a morāle pamatā tāda, ka mīlestība ir nevis tā uguns, kas fiksi svilina un ātri dziest, bet ikdiena ar visiem niekiem, nu tur ikgada ziemassvētku eglītēm, šūpuļkrēsliem vecumdienās, kafiju no rīta un gādīgu roku, kas pasniedz peinkillertabletīti, kad galva sāp. mans uzskats gan ir diametrāli pretējs. mīlestība ir tieši un tikai tas, kas svilina un ātri pāriet. lai arī sākumā šķiet, ka nepāries nekad. pārējais ir tikai ikdiena, kamon, lecadmitit, nav ko idealizēt.