|
Feb. 27th, 2011|06:18 pm |
man vienmēr ir licies, ka ēdu vienkārši, nu tur, nekādus kaviārus un karbonādes, nekādus 3 stundas šmorētus sautējumus un ko tik vēl ne. pārsvarā, mūsu ledusskapī parasti ir vien gurķis, tomāts, paprika, parmezāna siera gabals, gorngonzolas siera gabals un tostermaize.
nu lūk, atlika man ziemassvētkos aizbruakt pie vecākiem un uz jautājumu, ko tad ēdat, sniegt atblidi, nu, penne ar spinātime un gorgonzolu, lai mana visai modernā māte uz mani paskatītos šķībi un teiktu, jāaa.. jums jau tur vācijā labi.
bet mirklī, kas vietējā mazveikalā atradu visu, nu tiešām visu to pašu, ko šeit, pār mani nāca apgaismība par ieprikšanās rituāliem. tas visu "pē, šitas taču tāds, pē, rukola, kas tastāds, es noteikti neēdu" ir vienkārši atkāpe no ierastās normas. tev jāsaprot, ka tavs ēdnieceļš ir autobānis, bet dažiem tas visu dzīvi paliks kā taciņa uz lopu kūti, no kuras ne soli nost nezināmajā. un te jau nu ir vienalga, stāv tās olīvas mājās plauktā vai 100km attālajā snobu lielpilsētā, kas nav zvaigznēs ierakstīts, tas nav.
ir cilvēki, kas ēd un bauda un ir cilvēki, kas ēd, lai vienkārši eksistētu.
šito nepārprast, mana vislielākā bauda ir rupjmaize ar sviestu, nevis kalmāru riņķīši šampanieša mērcē.
|
|