|
Feb. 25th, 2011|09:17 pm |
hadid un māksla drīzāk domāts kā dekadentisks pašslavinājums mākslinieka "talantam". pabūstot pēdējā bienālē arhitektūra kā māksla šķebināja sākot ar vācijas izcilo piedalīšanos ar arhitektu sehnsucht beidzot ar ishigami gaisa pili un anton garcia abril māju, kuru izēda govs. ar to pietiek, lai rastos dziļš riebums pret arhitektūru un tās darītājiem, kuri no vienas puses, skaļi bļauj savu vārdu bet no otras puses, nejēdz kā uzbūvēt normālu attiku, lai uz jumta nekrātos ūdens, ne redz tālāk par tavu jau minēto projektu 5 gadu garumā, jo to visu organizē mazie melnie strādnieciņi.
bet, kad tu apmeklē tādas vietas kā zumthora bruder klaus kapelle, kuras būvniecībā viņš pats uz vietas gāza kokus un lēja betonu kopā ar ciema iedzīvotājiem, un kad šī absolūti vienkāršā vieta šķiet maģiska, tu atkal iemīlies arhitektūrā, pat ja betons kā materiāls teorijā riebjas līdz pēdējam. zumtoram ir daudz šādu piemēru, sākot ar valser thermen, beidzot ar kolumba muzeju ķelnē.
ar markus allman man vairāk ir saskarsme ikdienā kā ar profesoru, viņa darbi ir ne tik poētiksi, cik funkcionāli un vairāk inovatīvi. ar piemēru herz jesu kirche minhenē- baznīcai netipsiks un vienkāršs stikla kubs.kas to padara īpašu, manuprāt, ir stāsts par to, ka bērni no šī apvidus šo ēku ir ļoti identificējuši ar savu pasauli, ka, ja viņiem lūdz uzzīmēt baznīcu, mājas un torņa vietā viņi zīmē stikla kubu. lūk, tā, manuprāt, ir īsta māksla, lauzt stereotipus ar vienu ēku. |
|