statistika:
vakar es torņa rezervuārā uzkāpu vismaz trīsreiz (ja vairāk, tad neatceros, žūrfikss nodrošināja ļoti labu štīmi). pa tiem (šas sarēķināšu) 7 gadiem, ko tur pavadīju, biju vienreiz bijusi telpā zem rezervuāra, ne tālāk.
vēl statistika:
kamēr es rīgā augu, mans vienīgais pastāvīgais sakars ar āgenskalnu bija tornis. (fun fact tiem, kuri nezina: tad es izaugu un kādu laiku dzīvoju kuldīgā.) kad pārvācos atpakaļ uz rīgu, visas manas dzīvesvietas tā vai citādi grozījās ap torni - pirmajā dzīvoklī to rādīja pa guļamistabas logu, otrajā nerādīja, bet ēkas arhitekts bij tas pats, tagad atkal rāda, turklāt tieši blakus tornim rāda arī saulrietu. but the picture is never gonna be the same, youknow.