ciemošanās pie draugiem ir mans balzāms ikdienas vienaldzīgā saltuma apskrāpētajai dvēselei. vakar lieku reizi par to pārliecinājos. vispirms dienas vizīte pie flickas druvā, ar fōkusspēli un pļāpām (zinkā tomēr uz latviju viņa tik bieži nemaz nebrauc). vakara vizīte pie vismīļā drauga mārtiņa saldū, ar karstvīnu, šampanieti, skaistām bēdīgām filmām un montīpaitonu beigās, lai nožāvētu asaras un miedziņš saldāks būtu. tagad ir spēciņš kaulos drūmo ikdienu panest vēl kādu strēķīti. drošvien pāris dienas ;)